Es vēl aizvien nespēju pa īstam iejusties un pieņemt jauno veidolu, ar kuru man jāsamierinās pret pašas gribu. Dažubrīd šķiet, ka es vienkārši eksistēju tukšā, nekam nederīgā čaulā, izlikdamās par kādu, kas es nekad nemaz nespētu būt.
Es nekad nevarētu būt šī Emīlija, pat, ja no sirds vēlētos. Pirmkārt jau tāpēc vien, ka viņa nemaņā lieto alkoholu, smēķē un ik pa laikam iešņauc kādu pulverīti, lai iederētos savā tizlajā komp
anijā, kas ir tikpat degradējušies, cik viņa. Visu vēl ļaunāku padara Kerija, kas ir Emīlijas draudzene jeb lielā mīlestība. Man ir grūti izlikties par kādu citu un vēl mīlēt meiteni, kuru pirmo reizi ieraudzīju tikai pirms pāris dienām.
Tomēr ik pa laikam mani pāršalc savdas izjūtas. Tajos brīžos es redzu kaut kādu daļiņu no Emīlijas dzīves, kāda tā bija pirms mana dvēsele nelietīgi iemitinājās šajā ķermenī.
Pagaidām viss, ko esmu saskatījusi, saistās ar trakulīgām ballītēm, kas rezultējas ar vairākām stundām pie poda, atvemjot to visu apjomīgo alkohola daudzumu, kas liets iekšā sīkajā ķermenī. Pēc vairākiem atmiņu uzplaiksnījumiem es varu secināt, ka meitenes dzīve ir visai "piepildīta". Pagaidām man nav citu pavedienu, lai gan es ļoti vēlētos uzzināt, kas tieši notika, lai viņa kļūtu par to, kas ir šobrīd. Vai vismaz bija pirms manis.
Nevar būt taču tā, ka vienā rītā cilvēks pamostas ar domu, ka vēlas pazudināt gan sevi, gan arī savu nākotni. Visam viemēr ir cēloņi, kas rada sekas – šajā gadījumā es teiktu neatgriezeniskas.
-Ema, tu esi pamodusies? - Kerijas slaidie pirksti skar manu ādu, un es automātiski saraujos. Draudzenes dvašā jau jūtams alkohols, un es palienu zem segas.
Viņa nopūšas un, šķiet, uzmet lūpu. Man nekad agrāk nav bijusi meitene-mīļotā, tāpēc nav ne jausmas, kā šādā situācijā būtu jārīkojas.
-Ar tevi nav interesanti. - Viņa pasūkstās un iesēžas gultā, tā viegli nolīgojas, un es pārgriežu acis, vēloties, kaut viņa liktu mani mierā.
-Tu vairs neesi tāda, kā agrāk. - Kerija turpina žēloties un smagi nopūšas.
Protams, es neesmu...
-Un kāda tad es biju? - Mana balss ir pārāk smalka, izklausās, it kā es čiepstētu, nevis runātu, - Kādu tu vēlies mani redzēt? - Precizēju jautājumu.
Viņa mirkli apdomājas, paceldama savas nevainojami brūnās acis pret griestiem. Es kā aizgrābtas vēroju Kerijas skaistos, mirdzošos matus, kas pie vismazākās kustības iemirdzas un noplīvo man gar seju. Es jau ilgojos pēc saviem matiem, kurus tik ilgi kopu un audzēju, bet beigu beigās tāpat zaudēju.
-Tāda, kāda tu biji, kad iepazināmies. Atceries to ballīti pie Denisa? Tu tolaik vēl izlikies par pareizo meiteni, kura nedzer un nelieto draņķus. Tu biji tik naiva un mīlīga... - Viņa saka, pievērsdamās man.
Man nav ne mazākās nojausmas, kā viņas iepazinās un kas tā bija par ballīti, kurā Emīlija iemīlējās Kerijā. Viņas ķermenis vēl nav līdz tam ticis.
Es īsi pamāju, nezinādama, ko teikt vai kā rīkoties, lai viņa neatkostu, ka patiesībā viņas mīļotās ķermenī atrodas kāds cits.
-Man patika mūsu nesteidzīgās, dziļās sarunas par visu un visiem. Man patika dzirdēt tavus smieklus, kad kutināju tev vēderu vai vienkārši, kā mēs klusējām, vērodamas saullēktu jūras krastā. Man tā visa pietrūkst, Ema. Tagad tu šķieti tik auksta un atturīga, it kā visi šie septiņi gadi tev neko nenozīmētu. It kā es tev būtu kļuvusi pilnīgi sveša. - Viņas acis lēnām piepildās ar asarām.
Esmu sprukās. Man nav īsti, ko teikt. Šķiet, ka Kerija patiesi ilgojās pēc savas īstās draudzenes, un es nevaru izdarīt itin neko, lai viņai to atgrieztu.
-Tā nav. Tu man vēl aizvien esi svarīga, tāpat kā viss kopā piedzīvotais laiks. - Es mēģinu šaut uz labu laimi, domājot par to, ko man pašai patiktu dzirdēt no Deivida...
Krūtīs kaut kas sāpīgi iedzeļ, bet izliekos, ka neko nejūtu. Kaut vienkārši manā priekšā atrastos Deivids, nevis Kerija. Ar viņu viss ir daudz vienkāršāk.
-Tad kāpēc tu izturies tik noraidoši? - Meitene uzmet lūpu, un esmu gatava padoties.
Es nezinu, kā, sasodīts, lai viņu nomierina vai vismaz novērš domas no šīs kutelīgās tēmas.
Nepietiek ar to, ka mums visiem jāmitinās vienā mājā, kur istabas ir tikai daļēji nodalītas viena no otras, man vēl jāprot nomierināt traka lesbiete, kas taisa drāmu ne no kā.
Pieceļos no gultas, bet viņa man seko, vēloties satvert manu plaukstu. Es to automātiski atrauju un saņemu pretī sāpju pilnu sejas izteiksmi.
-Kāpēc tu esi cits cilvēks, Emīlij?! - Kerijas balss piepilda visu nelielo būdu, un es no jauna saraujos. Šķiet, tas ir vienīgais, kas man patiesi padodas.
Taisnā ceļā dodos uz vannasistabu, lai noskalotu seju ar aukstu ūdeni un no jauna novērtētu savu jauno veidolu.
Par laimi tur neviena nav, tāpēc es varu būt es pati. Noskaloju seju, ielūkojos spogulī, tomēr man vēl aizvien nepatīk tas, ko redzu.
Pārlieku tievais augums, nespodrie mati, kas slejas uz visām pusēm un neproporcionāli platās acis ir vienkārši pretstats tam, kāda biju agrāk.
Atslīgstu pret sienu un ļauju augumam sašļukt uz grīdas. Aizveru acis un iztēlojos, ko es darītu, ja vēl aizvien es būtu Keita, nevis Ema.
Pēkšņi no jauna sajūtu, ka krītu un cenšos pieturēties, taču velti. Te es paceļos augstu gaisā, te no jauna veļos iekšā tumsā. Es nespēju pakustēties vai izdvest kaut skaņas.
Pēc neilga mirkļa bilde noskaidrojas un es redzu slimnīcu.
Tā atrodas netālu no manām agrākajām mājām. Es dodos iekšā, bet neviens mani neredz. Kāds nezināms spēks dzen mani uz priekšu, augšā pa kāpnēm, cauri neskaitāmiem gaiteņiem, kuros pārvietojas pacienti ārstu uzraudzībā.
Es atveru kādas durvis un redzu palātu ar baltām sienām. Krēslā sēž puisis, kura pleci ir nošļukuši, viņš tur meitenes roku. Viņas seja ir sadauzīta, viena acs pamatīgi aiztūkusi, bet lūpas šķiet pārlieku sausas un sasprēgājušas.
Vietas, ko nenoklāj slimnīcas ietērps, klāj zilumi un citi sasitumi ar dažādu pakāpju brūcēm.
-Deivid. - Es nočukstu.
-Keita.. - Viņš izdveš un pieliecas tuvāk gulošajai, nevis man.
Aparātiņi sāk savādi pīkstēt.
-Keita! - Viņš jau skaļāk iesaucas un metas man garām, lai atrautu vaļā palātas durvis.
Es ieņemu viņa vietu un skatos pati uz sevi. Man noteikti sāpētu visas maliņas...
Palātā iesteidzas bariņš ārstu, tie visi apstājas ap mana ķermeņa gultu un kaut ko sāk slēgāt aparātiņā.
-Ir noticis brīnums. - Viens no ārstiem pagriežas pret Deividu, - Viņa ir pamodusies. - Viņš pavēsta, un mana sirds, ja tā pa īstam spētu pukstēt, pamirtu.
Man gribas kliegt, ka es jau esmu pamodusies un atrodos viņiem līdzās, bet neviens mani nedzirdētu tāpat.
Meitene manā priekšā patiešām atver vienu aci.
-Keita, tu esi pamodusies! - Devids gandrīz vai apraudas un metas pie mana ķermeņa.
Tajā pašā mirklī man šķiet, ka es tūlīt varēšu atgriezties savā ķermenī un izjust sāpes, ko radījis pamatīgais trieciens. Es jau gatavojos migailni saskatīt Deivida sejas aprises, sajust viņa siltos pieskārienus...
-Emīlij, tu tur esi? - Mani realitātē atgriež kāda balss. Tas nav Deivids un tā nav arī slimnīca, kurā es attopos, bet gan tā pati aukstā, netīrā grīda.
Es nespēju atgriezties savā ķermenī...
-Emīlij, atver durvis, man šausmīgi vajag uz tualeti! - Uzstājīgajai balsij pievienojas arī dūres, kas sāk dauzīt pa durvīm.
Es pieceļos un neko neredzošām acīm tuvojos izejai, lai turpinātu savu bezmērķīgo eksistēšanu.
Man tikai interesē viens – kas pamodās manā ķermenī, ja tā nebiju es?
