Man Tevis pietrūkst...
Man Tevis pietrūkst, kā amerikānim Latvijā Wallmarta
Vai kā Super Mario go-kārta,
Kā resnam puikam šokolādes kūkas
Vai pohainam dzērājam vīna krūkas.
Lai arī daudziem tagad izklausos pēc cūkas,
Rindas šīs tomēr pauž manas jūtas,
Jo ienesa gaismu dzīvē manā smiekli Tavi,
Tik brīvi tie nāca, kad mētāju jokus.
Ak, cik tie bij brīvi un viegli!
Es tos jutu tā it kā no debesīm silts sniegs snigtu liegi.
Visu ko glabāja mana sirds-
Es ieliku Tevī
Un mums radās ticība skaistumam sevī.
Mēs noticējām, ka viss nemaz nav tik slikti,
Vakari čalās paskrēja mums raiti,
Dzīvē viss šķita tik ļoti skaisti...
Bet tagad!?
Tagad tu esi citur
Tālu, tik tālu prom
Ehh, dzīve ir maita!
Kādēļ Tevi prom tā laida!?
Vislabāko, visskaistāko, vismīļāko, vis, vis, vis...!
Kāpēc mūžs Tavs ritējumu beidzis?
Nez kā Tev tur vispār klājas?
Ak, kaut zinātu es, kā tur tikt
Zvēru, skrienot pie Tevis man nenogurtu kājas!
Bet diemžēl tādus kā mani tur neielaiž,
Tur tikai eņģeļus glābējus uzņemt vēlas...
Kaut arī manas vēlmes cēlas,
Tikai 3 maigus vārdus klusi Tev teikt,
Uzreiz pēc tam kaut projām steigt!
Bet tikai iečukstēt Tev, ko vienmēr teikt es gribēju-
Mūžīgu mūžos es Tevi mīlēju.
Bet nu jau ir par vēlu,
Par ilgu es gaidīju,
Lieki citu mīlestību meklēju.
Piedod, es nemanīju, ko mums nodaru...
Varbūt viņsaulē mums vēl būs-
Simt tūkstoši kopīgu vasaru...
