Laikam biju aizmigusi, turpat, sporta zālē. Vismaz sporta zāle ir pēdējais, ko atceros.
Kad es pamostos, saule jau taisās uz rietu. Caur restotajiem logiem, istabā ieplūst oranžīga gaisma. Pirmajā mirklī nospriežu, ka tā ir mana istaba, tomēr skaņa no dušas un vīriešu drēbes uz krēsla maina manas domas. Istabas ir pārāk līdzīgas.
Es apveļos uz vēdera un uzlieku uz galvas spilvenu. Ja atmiņa mani nemāna, es sacēlu traci sporta zālē. Šobrīd man paliek kauns par izdarīto. Nē, nejau par sišanu Danielam, viņš to bija pelnījis, bet par raudāšanu un histēriju. Tas ir kas jauns priekš manis. Man ir bijušas tamlīdzīgas lēkmes, tomēr tās bija sen un to laikā es biju viena.
Es pārbīstos, kad Ēriks atņem man spilvenu. Nebiju dzirdējusi viņu izejam no vannas istabas. Es pieceļos sēdus un puisis ar slapjiem matiem un mitru kreklu, kas līp klāt pie ķermeņa, apsēžās man blakus. Starp mums valda neveikls klusums, tomēr man nav ne jausmas ko teikt un es īsti arī nevēlos runāt. Galvas sāpes neatkāpjās pat tagad.
Puisis apsēžās man blakus un brīdi klusē, it kā kaut ko apdomādams. Galu galā viņš nopūšās un vērdamies grīdā, sāk runāt.
" Kad es pirmo reizi pārvērtos, mani savāca Kolerts. Var teikt, ka viņš mani izglāba. Mani vecāki bija miruši, māja pārdota. Kolerts man deva jumtu virs galvas, ēdienu, ģimenes sajūtu. Es vēl biju bērns, man likās, ka viņš ir labākais cilvēks pasaulē. Viņš man kļuva kā tēvs. Pēc vecāku nāves es kļuvu nevaldāms, agresīvs. Kolerts palīdzēja man šīs emocijas izmantot cīņā. Cīņa man sagādāja prieku, likās, ka tas ir kas brīnišķīgs un es nekad nesapratu cilvēkus, kas spēj sēdēt mierā un neko nedarīt. Es vienmēr biju tas, kurš uzbrūk pirmais un tas, kurš sit līdz ienaidnieks zaudē samaņu. Es domāju, ka viņam tas nepatiks, tomēr izrādījās otrādi. Es vairākus gadus mācījos, lielāko dienas daļu pavadīju treniņos, līdz Kolerts nolēma, ka esmu gatavs. Es biju pirmais jauniņais, kurš nesasniedzis 18 gadu vecumu devās uzdevumā. Viņš negribēja to atzīt, tomēr arī es viņam biju kā dēls. " Ēriks izskatās sasprindzis, tomēr vienlaikus ar to - atvieglots. It kā viņš beidzot spētu novelt no sevis gadiem turētu nastu.
" Pirmais uzdevums bija kāda puikas nogādāšana mītnē. Lai nevienam nerastos lieki jautājumi mums bija jānogalina viņa ģimene un jāpasludina arī viņš pats par mirušu. Tā viņi vienmēr darīja, lai nerastos problēmas. Tikai brīdī, kad es redzēju līķus ievietojam maisā, es sapratu, ko esmu nodarījis. Tas skats man iesēdās atmiņā un rādās murgos joprojām. Todien es aizbēgu. Pēc pāris dienu klejošanas es satiku Ričardu. Mums radās ideja par mītnes veidošanu. Viņš savas dzīves gaitā bija saticis diezgan daudz mainīgo un šī ideja mums abiem likās ģeniāla. Es zināju, ka Ričards īsti nevēlās mani ņemt pie sevis. Es joprojām biju agresīvs. Tomēr rezultāts bija. Pēc pus gada mēs jau dzīvojām mītnē ar aptuveni 15 mainīgajiem. Tieši Ričards mani iepazīstināja ar likumu un pašdisciplīnu. Katru dienu es pavadīju sporta zālē, izlikdams savas dusmas sportā. Šī iemesla dēļ es vienmēr trenējos viens."
" Es baidījos, ka cilvēki nesapratīs manu dīvaino uzvedību. Bija reizes, kad es vairākas stundas no vietas situ boksa maisu bez cimdiem. Pēc tā dakterei nācās smērēt manus nozilinātos pirkstu kauliņus ar visādām ziedēm, lai arī tas nepalīdzēja. " puisis beidz savu stāstu un lūkojas uz mani, gaidīdams reakciju.
Es nezinu kā reaģēt. Stāsts nespēj nogulties manā pašapziņā tik ātri. Ēriks strādāja šeit? Vai tas būtu atšifrējums puiša dīvainajai uzvedībai ?
Kādu brīdi apdomājusies, es beidzot dodu atbildi :" Mani neinteresē tas, kāds cilvēks tu biji. Man ir svarīgi, kāds cilvēks tu esi tagad. "
" Nē, tas vēl nav viss," puisis saka aizžmiegtams acis, kā sargādams sevi no vārdiem, ko tulīt izdvesīs, " Mans pirmais uzdevums bija nogādāt Danielu mītnē. Es esmu viens no tiem, kas bija atbildīgi par tavu vecāku nāvi. Es biju tas, kurš vēroja savus grupas biedrus pielaižam uguni tavai mājai."
Man aizcērtas elpa.
