Limbažu pilsētas pokemonu zālē ieguvuši kārtējo žetonu, mūsu varoņi dodas tālāk savā ceļojumā. Šoreiz stāsts ietur pauzi pa ceļa uz Cēsīm.
Starp Limbažiem un Cēsīm, kas bija mūsu varoņu nākamais ceļa mērķis, kādā meža pievārtē tika ierīkota nometne. Ap ugunskuru uzceltas četras teltis, starp tām nakts iesākumā ņurdēja dažādu asprātību uzliesmojums, bet galu galā viena pēc otras tās kļuva brīvas no telefonu apgaismojuma un to iemītnieki iestiga dziļā miegā.
Dziļākajā no tiem atradās Eduards, kurš vēljoprojām domās atradās savā līdz šim labākajā cīņā, kurā viņa Marovaks sakāva Kadabru. Šī cīņa puiša apņēmību cēla debesīs tik augstu kā vēl nekad. Tieši ar sapni par šo cīņu nakts mieram atdevās Eduards.
-Eduard, Eduard- kāda maiga balss mudināj puisi celties.
Tā turpināja vairākkārt atkārtot Eduarda vārdu, līdz puisis puisis piesēdās sēdus un uzsāka meklēt balss īpašnieci. Meklējumi viņu izveda no telts, tās priekšā vēljoprojām ugunskurs pēdējiem spēkiem centās saglabāt dzīvību. Norobežots ar akmeņiem, tas piedeva nedaudz vairāk gaismas, kā to iespēja dilstošais mēness un miljards zvaigžņu skaidrajās vasaras debesīs.
Balss turpināja saukt Eduardu, vedot jaunekli prom no nometni, basās pēdas solītim pēc solīša tika liktas uzmanīgi uz durstīgā, nesen nopļautā zāliena. Siltais gaiss apņēma Eduarda bālos un kailos stilbus tikpat silti kā to pirms mirkļa darīja plānā flaneļa sedziņa. Daļa sarkanā krekla bija pielipus pie sakarsušā puiša ādas.
Lienot aizvien dziļāk mežā, Eduards pamazām atpazina saucošo balsi. Tā bija nesenā pretiniece Sabrina. Iznirstot no meža biezokņa, viņa stāvēja spoža mēness gaismas apspēdēta sarkanajā kostīmā, kuri stutēja spīguļojošos tumši zaļos matus.
-Ko tu šeit meklē?- Eduards ieinteresēts jautāja, neiztucīgi, mazliet bailīgi liekot nākamos soļus, kuri tuvināja noslēpumainajai sievietei.
-Tu mani sakāvi godīgā cīņā- Sabrinas balss kļuva visaptveroša, likās, ka tā aptver Eduardu –saki, kā tu to izdarīji?-
-To neizdarīju es, bet mans pokemons, Marovaks- sekoja ātra Eduarda atbilde.
-Tu esi īstais, par to nav šaubu- Sabrina runāja tik noslēpumaini, ka puisis nereti pazuda domu lidojumos, ar dziļi ievilktu elpu cenšoties atgriezties sarunas tēmā un saprast tā nozīmi.
-Dāvāšu tev pokemonu, kuru iekāroji vēl pirms devi pavēli Marovakam uzbrukt- sievietes priekšā parādījās pokebumba, kura lēnām virzījās Eduarda virzienā –tu pārdzīvoji Kadabras saņemtos triecienus tikpat ļoti kā es, redzēju, kā iekāro vienu no maniem iecienītākajiem pokemoniem-
-Mani apbūra tā izstarotais spēks- Eduards paņēma rokās dāvāto pokebumbu un pielika sev pie jostas.
-Šo pokemonu paņēmu salauztu no ielas, treneris viņu bija pametis vienu likteņa varā- par vājajā gaismā varēja manīt pār Sabrinas vaigu noskrienam asaru lāsi –pēc mēnešiem ilga darba esmu viņā atguvis ticību cilvēkiem, bet mana Kadabra nekad nepieņems savu līdzinieci savā komandā un nespēju ar varu likt kādam mīlēt citu, man jāatrod saimnieks šai nabaga radībiņai un redzu, ka tev pokemoni rūp. Redzēju Marovaka acīs, cik viņš ir laimīgs būt pokemonu ceļojumā kopā ar tevi-
-Šis ir tikai sapnis?- neticība kāda valdīja puisī nebija vārdiem aprakstāma tāpat kā velme, cik ļoti vēlējās, lai piedzīvotais nebeigtos pēc iekniebšanas savā rokā.
-Rūpējies par manu Abru tā it kā tā būtu tavs pirmais pokemons- Sabrina pēkšņi pazuda no apvāršņa un vairs nekad netika redzēta.
Pēkšņi apkārtne saplaisāja un sabruka kā stikls, tam apzūdot atverot acis un ieraugot telts iekšpusi. Vairāku sekunžu lūkošānās uz ūdensnecaurlaidīgo audumu palīdzēja apjaust, ka iepriekš piedzīvotais bija tikai sapnis. Diemžēl līdz ar to nācās apjaust, ka viņam arī nepieder Sabrinas iedotā Abra.
Saģērbies un saritinājis telti somā, Eduards paņēma jostu, pie kuras piekarinātas četras pokebumbas, par vienu vairāk kā vakar. Uzmanīgi to pacēlis no zemes, viņš paņēma ceturto pokebumbu un pasvieda to gaisā, lai pārliecinātos, ka tā ir tukša.
-Nevar būt, ka vēljoprojām sapņoju- Eduardam nāca atmiņā lieliskais Leonardo Di Kaprio filmā Pirmsākums, kurā tika apspēlēta sapņu tēma.
Pokebumbai atveroties, no tās izstarojās spoža gaisma, stariem sakopojoties, parādījās acīm redzamais neticamais. Uz zaļās zālītes, līdzās Laimim apsēdās Abra, Eduarda draugu pamatīgi pābiedējot.
Nākāmo pāris stundu laikā Eduardam nācās skaidroties draugu priekšā un pēc tam visi centās atšķetināt mīklu, kā Sabrina varēja dāvāt Eduardam psihisko pokemonu. Idejas plivinājās šurpu turpu, taču skaidras vienotas idejas neradās ne vienam no četirem draugiem un arī viesiem kopā.
Eduardam klusām pasakoties par neticamo dāvanu, pārējiem apstulbušiem, visi turpināja tālāk ceļu uz Cēsīm, kur viņus gaidīja nākamais piedzīvojums.
