11.
"Vai tu tiešām tici, ka viņa pamodīsies?"
"Viņa elpo. Tātad modīsies..."
"Vai arī nē... Tu tiešām gribi nest viņu visu šo gabalu?"
"Jā... Gribu..."
"Kādēļ?"
"Viņa teica, ka lai sagaidu viņu atnākam no viņpasaules."
"Vai arī viņa no tevis atvadījās..."
"Vai tiešām tev tagad vajag strīdēties par šo, nevis apdomāt evakuācijas plānu?"
"Pa labi un uz augšu. Plāns gatavs! Un tagad par to līķi..."
"Es neesmu līķis..." klusām iečukstējos.
Lai gan acis negribējās vērties vaļā, muskuļi arī vēl nav pakļauti manai gribai, es pamodos. Alberts nesa mani uz muguras, kamēr Odrija gāja viņam nopakaļ, ik pēc brīža paskatoties atpakaļ.
"Pamodās..." Odrija nedaudz šokēti ierunājās.
"Es takš teicu!" Alberts triumfāli iesaucās, bet pēc mirkļa jau bija pievērsies man, "Kā jūties?"
"Kā tikko piedzimusi," sarkastiski atbildēju, jo sajutos drausmīgi.
"Noteikti..." Alberts vienaldzīgi atbildēja.
Sāku lēnām kustēties, lai varētu beidzot tik nost no Jukumšmurta muguras un pārvietoties pati.
"Ko tu dari?!?" neapmierināti ierunājās Alberts, "Tu vēl nedrīksti..."
"Es daru, ko gribu," atteicu, nolēkdama no viņa muguras.
"Nevaj..." Odrija gribēja iesaukties, bet apklusa, ieraugot mani krītot.
Viņa nolēma, ka labāk smieties par manu nelaimi, nevis palīdzēt man piecelties. Alberts arī nesteidzās man palīdzēt. Viņš mierīgi paskatījās.
"Es taču teicu..." nedaudz nikni atbildēja.
"Jā...Jā..." aizkaitināti noņurdēju, "Palīdzēsi?"
"Prot..." Alberts apklusa.
Viņš apķēra savu vēderu. Tikai tagad es pamanīju, ka viņš asiņo. Alberts nokrita ceļos, ar pēdējo elpas vilcienu nočukstēdams: "Tu?" Un Alberts pakrita, atsisdamies ar galvu pret balto grīdas segumu.
Es sapratu, ka viņš vairs nepamodīsies un nav jēgas steigties viņam palīgā. Es tikai strauji pagriezos.
"Pārsteigums!" iesaucās Odrija, vēršot uz mani pistoli.
"Ko tu dari?!?" savaldīgi iesaucos.
"Izpildu pavēles," viņa ļauni pasmaidīja, "Nākošā esi tu? Pēdēji vārdi?"
"Netrāpīsi," iesmējos, jo zināju, ka nu šoreiz nāvi nesanāks apmānīt...
"Saderam?" viņa ierunājās un izšāva.
***
"Tas bija tik vienkārši... Pat neinteresanti," ierunājās Odrija, pētot abus līķus.
"Vai tiešām bosam vajadzēja veidot visu šo scēnu? Es jau sen varēju viņus novākt, bet nē... Vajagot īsto brīdi... Nu un viņš tagad bija. Noslēpums par LE-113 netiks atklāts. Lūcija jau sen gribēja bēgt... Alberts nebūtu viņai vienai ļāvis doties prom... Noslēpums tiktu atklāts. Korporācijai būtu bijušas beigas. Mums būtu beigas. Man būtu beigas. Boss negribēja viņus nogalināt. Vismaz pašlaik ne. Bet pēdējā mirklī pārdomāja, jocīgi, kāpēc?" Odrija nodomāja, dodamies pa gaiteni un izeju.
"Un visa šī scēna sākās ar skuķi, kura dabūjā rokās tikai lelli..."
Iepriekšējā: http://spoki.tvnet.lv/literatura/LE-113-01010/665684
Pirmā: http://spoki.tvnet.lv/literatura/LE-113-00001/660207
Sveiki! ^.^ Jā... Jā... Pareizi domājat... Sasteigtas beigas. Stāsts beidzās pārāk ātri. Un beigas vispār ir drausmīgas. Atvainojos, bet es vairs neizjūtu stāstu.
Tāpēc nolēmu pārtraukt šo murgu.
Bet cerams, ka jums patika! (^.^)
P.s. Esmu gatava atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem. ^.^
Love, Sunshine
žēl ka beidzas:( 
