Pievilku Natašu ciešāk pie sevis.
-Varbūt neejam nekur un paliekam gultā?
-Nē, es gribu beidzot oficiāli iziet ielās ar savu meiteni.
Es iesmējos. Vāks kā man sāp galva un slāpst.
-Kur stāv kaut kas pret sapēm.
Nataša neatvera acis un pasmējās par mani.
-Kas i? Galva sāp un mutē tuksnesis?
-AH-ha-ha. Ļoti smieklīgi.
-Tā ir, ka lieto bez manis un vēl atnāk galīgā cepienā mājās.
Viņa noņēma mansas rokas no viņas un piecēlās pussēdos. Kaut ko paņēma un griezās pret mani.
-Lūk, cik ļoti es rūpējos par tevi. Sagatavoju jau vakar tev glāzi ar ūdeni un pretsāpju zālēm.
Es šo sievieti dievinu. Nata parūpējas par visu. Noriju zāles un pabeidzu glāzi ar ūdeni.
-Es tev esmu teikusi, cik ļoti es tevi dievinu.
-To tu man saki citos brīžos..
Nataša ielīda pie manis tuvāk.
-Kuros?
-Nu tad, kad mums ir sekss un pēc tā.
Samulsusi raudzījos viņā. Jā, tā gan ir.
-Iespējams.- Pasmaidīju- tu vēl aizvien esi skaista, bet es esmu skaidrā.
-Tu esi tāds cukurs dažkārt.
-Un tev tas partīk, ka ik pa laikam esmu.
-Protams.
Mēs apgulāmies uz muguras, bet ar rokām satvertām.
-Kur mēs šodien iesim?
-Nezinu, restorānu?
-Nē, ejam kalnā kāpt. Mēs tur sen neesam bijuši, jāatgriežas ir tur, kur iepazināmies.
Mūsu mazo romantiku iztraucēja klauvējieni pie durvīm. Nataša nopūtās.
-Ej tu.. Es tevi gaidīšu šeit pat, tikai nedaudz plikākā..
Nata iekoda lūpā.
-Divreiz tad man nav jāsaka.
Izkāpu no gultas, paķēru apakšveļu, treniņbikses un kreklu. Pa ceļam mēģināju kaut cik ātri saģērbties. Nostajoties pie durvīm, vēlnedaudz piekārtojos un atvēru tās. Sievietes izbrīns ir tik pat liels, cik mans.
-Izabella, ko ta tu šeit?
-Tu jau esi pie viņas ievākusies.
-Kas tur ir?
No augšstāva atskanēja kliedziens.
-Dārgumiņ, tava māte. Nāc nu pati lejā. Un atbildot uz tavu jautājumu, Izabella, nē, es vienkārši apmierinu tavu meitu šajā mājā.
Izabella savilka roku dūrē.
-drīz tik laimīgi vairs nesprēgāsi. Tas ir simtprocentīgi.
-Es par to tik pārliecināta nebūtu, bet nāc nu iekšā.
Lai gan Izabella jau bija iekšā virtuvē un es tikai sekoju kā sunītis.
-Lena, manuprāt, mēs neesam sapratušās līdz galam. Tu pazudīsi.
-Nu jau es pazudīšu. Karolīna gan teica, ka Nataša pazudīs.
Viņa sastinga.
-Nepazīstu nevienu Karolīnu.
-Māt, nestāsti, ka nepazīsti
Nataša nobrauca ar roku gar manu muguru un nostājāsman blakus. Turot roku man uz muguras, bet otru ielikusi sānos.
-Neapmelo mani.
Izabella izslējās taisni.
-Cik tu viņai samaksāji, māt, lai izšķirtu mūs? Varu iedomāties, kāda tev bija seja, kad ieraudzīji Lenu pie durvīm.
Nataša iesmējās.
-Nekam nemaksāju, neko nezinu. Es atbraucu pie tevis-Izabella izņēma no somiņas kaudzi ar žurnāliem-Lai mēs varētu pavadīt mātes un meitas dienu izvēloties tavu kāzu kleitu un baznīcu, kur tu salaulāsies.
-Nevaru- Nataša satvēr savu ķēdīti, kur ir L burts- man šodien randiņš ar savu draudzeni, vai ne, Lena?
-Jā, tieši tā, Nataša. Izabell, nebūs smuki, ja viņa man atteiks.
Izabella nometa žurnālsu un atspiedās ar abām rokām pret galdu.
-Tā, jūs abas divas klausāties. Pietiek mētāt lielās, ko darīsiet tad, kad es jūs izšķiršu. Nav liels noslēpums, ka es to izdarīšu. To zinam mēs visi. Izbaudat pēdējās dienas. Neviens ar mani nedzīvosies un nenoliks zemāk par sevi.
-Māt, tevi neveins nenoliek zemāk par zemi. Tev vienkārši cenšas paskaidrot to, lai tu liec mūs mierā un ļauj dzīvot mums.
-Nekad, tu dzirdēji mani, Šarlote, nekad es nelikšu jūs mierā. Tu pakļausies manai gribai, tu apprecēsies un pārņemsi daļu biznesa.
-Nē, nekad.
Izabella devās uz durvju pusi. Pie pašām durvīm viņa apstājās.
-To mēs vēl redzēsim, neaizmirsti, ka es esmu Izabella Gibsone. Un visi man pakļaujas.
Viņa pameta māju. Nataša nopūtās un paskatījās uz mani.
-Mums vairs nav daudz laika, draudziņ, viņa viss ticamāk, ka ir jau sagatavojusies uz visu.
-Boo, nemels niekus. Viss būs labi.
-Tava pozitivitāte ir vienkārši apbrīnojama.
-Bet ko citu mums darīt? Izlikties, ka tas viss nenāk? Labāk uztversim visu pozitīvi un to, ka mēs būsim kopā pēc visa šitā.
Nataša iemeta mutē mellenes.
-Būt jau būsim, nekas jau cits mums neatliks. Jāatrod ir mīlstība, kura pat pēc atņemšanas, ir tik pat spēcīga, kā pimrs atņemšanas.
-Un kurš tagad izklausās pozitīvs?
Nata pasmaidīju un devās uz otro stāvu.
-Es nezinu kā ar tevi, bet man šīs drēbes šķiet ļoti neērtas.
-Nu, ko tu gribi, lai es darbu?
Es zinu, ko viņa grib, bet es gribu, lai viņa pasaka to.
-Nu kā, novilkt viņas. -Viņa novilka sev džemperi un nometa to zemē- Paceļam pacel.
-O jā, tieši tā, jāpalīdz. Visas dzīves atslēga ir tajā, ka jāpalīdz citiem.
Es aizskrēju no pakaļas viņai. Satvēru viņu pie vidukļa un palīdzēju atbrīvoties no liekajām drēbēm.
-Draudziņ, tu es lielisks palīgs.
Viņas augumu nesedz itin nekas.
-Boo..
Skumji novilku.
-Kas ir?
-A tu man palīdzēsi?
Mēs sākām smieties un iegāzāmies gultā.
