Ilgas //1186

Četrus gadus vēlāk.
Satraukums ar katru sekundi tikai pieaug un drīz vien Hanna nezina, kur likties. Pavisam drīz pārradīsies Hannas puisis Markuss un viņai nāksies šo to pavēstīt.
Sieviete atlaižas dīvānā un piever acis, bet pa galvu vēl aizvien jaucas dažādi seni notikumi, ko viņa nespēj vienkārši aizmirst. Hanna domā par Brendonu. Savu Brendonu, kurš bija tāds muļķis un ļāva apzināti Artūram sevi nošaut, lai tikai tas visbeidzot liktu viņai mieru, atrodoties aiz restēm.

Ar šo notikumu Hanna vēl aizvien nav samierinājusies. Viņa nespēj izprast Brendona motīvu rīkoties tik bezatbildīgi un savtīgi situācijā, kad abi kopīgi varēja izdomāt kādu risinājumu. Viņš ļāva Hannai akli ticēt, ka viss būs labi un tad vienā dienā - puff - un viņa vairs nav. Viss, kas palicis pāri, ir tikai rakstītā vēstule, kurā viņš atzīstas meitenei mīlestībā un sola, ka Hanna vienmēr paliks viņa sirdī, pat ja tā vairs nepukstēs.

Šo vēstuli viņa vēl aizvien glabā pie sevis, nespēdama no tās atbrīvoties. Tā ir vienīgā taustāmā piemiņa no cilvēka, kas viņas dzīvē ieņēma ļoti nozīmīgu lomu.
Pēc Brendona nāves viņas dzīve bija sagriezusies pilnīgi ar kājām gaisā. Hanna nespēja atšķirt realitāti no savām ilūzijām, jo viņas prāts atteicās ticēt, ka Brendona vairs nav. Dienā, kad notika puiša bēres, Hanna sāka apjaust situācijas nopietnību. Viņa redzēja Brendona vecāku satriektās sejas izteiksmes un mammas izmisīgie šņuksti aizvien skan viņas galvā it īpaši naktīs.

Hannai nācās sevi piespiest no rītiem celties un doties uz lekcijām, kā arī pēc tām doties mājup, zinot, ka tur nebūs neviena, kas viņu sagaidīs, apskaus naktī, būs līdzās un mierinās, kad tas būs vajadzīgs. Ilgu laiku viņa turpināja naktīs kliegt un murgot, tā arī nesagaidot Brendona siltās plaukstas, kas parasti apskāva viņas plecus un ievilka Hannu savā mierinošajā tvērienā.

Satraucošajām studijām pievienojās darbs. Hanna naktīs strādāja naktsklubā par viesmīli, bet pa dienām mācījās, tādā veidā viņai sanāca maz domāt par kaut ko citu un uzturēties Brendona dzīvoklī.
Lai gan draugs bija atstājis viņai visus savus iekrājumus, Hanna nespēja tos tērēt. Vismazāk viņa vēlējās aptraipīt puiša piemiņu. Tāpat Hanna tikai pāris reizes apciemoja Brendonu kapos, bet viņa nespēja tur uzturēties ilgāk par 10 minūtēm. Kāds neizskaidrojams smagus spieda krūtīs un ātri vien viņa pameta to vietu, neatskatīdamās atpakaļ.

Liels atbalsts visā šajā periodā bija Hannas kursabiedrenes – Anna un Krista –, kas kļuva par tuvām draudzenēm, kaut gan Hannai bija grūti meitenēm uzticēties un stāstīt noslēpumus, ko zināja tikai viņa vien. Neilgi pirms studiju beigšanas, Hanna sastapa Markusu, kas sākotnēji bija viens no depresīvākajiem klientiem, kurš vienmēr nāca pēc pulksten diviem naktī, pasūtīja tonnu alkohola un palēnām to tukšoja, pilnībā iegrimis savās domās un neredzot neko, kas notiek apkārt.

Kaut kādā mērā Hannu šāds tipāžs uzrunāja un kādu nakti viņa nolēma, nevis vienkārši nolikt uz puiša galda kārtējo porciju alkohola un doties prom, bet gan palikt, piesēst un uzsākt sarunu. Hanna sākotnēji jau juta, ka atraidījums tepat vien ir, un tā arī notika – Markuss aizraidīja meiteni prom un nomurmināja, lai viņa liek viņam mieru un pilda savus darba pienākumus, kuros neietilpst līšana citu dzīvē.

Hanna turpināja cīnīties par puiša uzmanību, jo viņai šķita, ka abi ir vienlīdzīgās situācijās un viņai vajadzēja kādu, kam izkartīt visu sirdi un atbrīvoties no visa, kas viņu mocīja gadiem ilgi.
Kādu vakaru, kad Hannai šķita, ka vairāk nav jēgas censties par kaut kāda pļēgura uzmanību, viņš aicināja Hannu blakus un uzsauca viņai kokteili, ko pats vēlāk izdzēra, jo meitene nedrīkstēja darba laikā dzert. Tonakt abi klusēja, Hanna vienkārši bija viņam līdzās un kaut kādā mērā šķita, ka saspringums no svešinieka pleciem pamazām izgaist. Viņam vajadzēja kādu, kas atrastos blakus un Hannai bija tāpat.

Vēl pēc nedēļas Markuss pamazām sāka runāt, uzdodot dažādus ikdienišķus jautājums, kas aprobežojās ar frāzi "Ko tu dari pēc darba?". Pamazām Hanna uzzināja, ka pie vainas ir salauztā sirds, kas sadrupusi tikpat nesalasāmās drumslās, kā viņas pašas. Brīdī, kad viņas dzīve bija kaut cik salasīta kopā un Hanna to centās noturēt abās rokās, kāds viņai iesita tik stipri, ka viss savāktais sašķīda pavisam.

Tolaik viņa domāja, ka nekad neļaus nevienam nākt pārāk tuvu, bet jau atkal viņas raksturs galugalā izrādījās pārlieku vājš. Viņa bija ļāvusi Markusam ienākt meitenes dzīvē ar cerību, ka šoreiz viss būs labi...
Jau pusotru gadu viņas dzīve tiešām no jauna ir uzlabojusies. Markuss bija labākais, kas ar Hannu varēja notikt pēdējā laikā, viņa ir pateicīga, ka bija tā, kas pirmā uzrunāja puisi, citādāk viņi nekad nebūtu satikušies.

Pamazām Markuss pātrauca dzert, Hanna atrada labāk apmaksātu darbu kādā firmā par sekretāri un viņi izvācās no Brendona dzīvokli. Hanna nespēja tur nakšņot kopā ar Markusu, zinot, ka pirms pāris gadiem tur atradās Brendons un it viss dzīvoklī vēl aizvien pieder viņam.
Viņi atrada nelielu dzīvokli nomaļākā vietā, kur netraucē nedz mašīnu trokšņi, nedz arī cilvēku burzma. Atverot logu, Hanna dzird putnus dziedām un vēju spēlējamies koku lapotnēs. Gandrīz kā pasakā...

Pirms kāda laika viņu pārņēma savāda sajūta, tāda kā vilkme. Sieviete juta, ka ir pienācis īstais laiks, lai gādātu par dzimtas turpināšanu. Tajā pašā mirklī, kad viņa ieminējās Markusam, ka vēlas bērnus, viņš metās uz viena ceļa un bildināja Hannu.
Viņa zināja – šoreiz viss ir pa īstam, Markuss nemetīsies drošā nāvē, viņam nebūs kāda cita mīļākā un viņš neaizbēgs, neatsdāms zīmīti. Viņi būs kopā uz mūžīgiem laikiem, gluži kā Brendons vēlējās.
Tomēr, protams, nekas negāja tik gludi, kā iecerēts. Viņi no sirds centās ieņemt bērnu, tomēr nekas nesanāca. No sākuma Markuss vainoja sevi, taču pēc pārbaudēm atklājās, ka ar viņu viss ir kārtībā. Hanna naktīs klusām raudāja spilvenā, juzdamās slikti par to, ka nekas nesanāk, kaut gan ārste bija ieteikusi sekot līdzi ovulācijas periodam, lai zinātu precīzu datumu.

Brīdī, kad Hanna grūtniecības testā ieraudzīja divas svītriņas, viņa aiz prieka nezināja kur likties, tomēr priecīgais mirklis ilga vien pāris mēnešu, līdz meitene zaudēja bērnu, tā īsti nemaz neaptverdama, ka viņš ir bijis viņas klēpī.
Visu laiku Markuss bija blakus, viņš atbalstīja, kā vien spēja, pacieta viņas mainīgo garastāvokli un piepildīja katru kaprīzo vēlmi. Hanna cerēja, ka visbeidzot viņi kļūs par ģimeni.
Lapa ar ārsta slēgumu nodreb Hannas rokās, tiklīdz atveras durvis un pa tām ienāk Markuss.
-Sveika, mīļā! - Viņš noskūpsta Hannas pieri un tad smaids pazūd no sejas. Tas ir izgaisis.
-Man tev kaut kas jāpasaka. - Hanna ierunājas drebošā balsī.

-Tu esi slima? - Markuss notupjas viņas priekšā un saņem brīvo plaukstu savējās.
Viņa papurina galvu.
-Markuss...mums nekad nebūs bērni. - Hannas lūpa neapturami dreb, - Un vaina nav tevī... - Balss aizlūzt.
Viņa pasniedz lapu, kurā viss skaidri un gaiši aprakstīts – Hanna nespēj iznēsāt bērnu iedzimtas dzemdes patoloģijas dēļ.

Markusa seja satumst. Viņš ir vīlies, Hanna to redz. Viņš vēlas nosodīt Hannu par viņas ķermeņa nepilnībām, kuru rezultātā viņam nekad nebūs pašam savs miesīgs bērns.
-Mēs tiksim ar to galā. - Vārdi skan neīsti. It kā viņš vēlētos to iestāstīt pats sev, neredzot savā priekšā raudošo Hannu.

Markuss pieceļas kājās, izbrauc ar roku cauri matiem un nopūšas. Viņiem nekad nebūs īstas ģimenes.
Tad viņš pagriežas, nomet lapu uz grīdas un dodas prom.
Tajā pašā mirklī Hanna saprot – viņš ir prom uz visiem laikiem un viņas dvēsele no jauna tiek pārplēsta uz pusēm pa šķietami sadzijušajām rētām.