Brendons uzmanīgi krāmē drēbes koferī. Viņš apzināti katra apģērba gabala salocīšanai velta pārlieku ilgu laiku, vēlēdams atlicināt došanos prom, tomēr viss jau ir izlemts. Šķiet, ka biļete uz mazā kafijas galdiņa izdedzinās caurumu.
Puiša pleci sagumst, jau no domas vien, ka viņam nekad vairs nebūs iespējas redzēt Hannu, kaut vai tikai uzlūkot no attāluma. Redzēt, kā viņas pusaudzes augums pamazām pārtop sievietes tēlā, kā viņas raksturs noslīpējas un pielāgojas dzīves reljefam.
Diemžēl Hanna ir prom savā dzīvē. Tik netverama un gaistoša, gluži kā rīta migla, kas pieskaras ikvienam, bet tā arī nav satverama plaukstā.
Pie durvīm kāds zvana. No sākuma viņam šķiet, ka tikai izlikās, tomēr, kad skaņa atkārtojas, Brendons ir pārliecināts, ka viss notiek šeit un tagad.
*
Hanna ilgi domāja un veda nemitīgas diskusijas, kas vilkās stundām ilgi, pati ar sevi. Tas nebija vielgs lēmums, tomēr viņa vairs nespēj to noturēt sevī un izlikties, ka nekas nav noticis. Meitene nav gulējusi teju nedēļu, un viņa no sirds cer, ka viņš nenobīsies no pabriesmīgā izskata, tomēr viņa neko nevar sev padarīt.
Hanna nespēj sadzīvot ar domu, ka viņa ir kādu nogalinājusi un vēl par to klusē. Viņa noskatījās, kā policija savāc Loretas mirstīgās atliekas un aizved prom. Viņi visi bija noticējuši Hannas nevainojamajai pasaciņai par pārdozēšanu un cik ļoti viņa bija satraukta, kad atrada Loretu ar putām uz lūpām un zilganu ādu.
Meitene raudāja no sirds, bet ne jau par Loretas nāvi, bet gan par to, ka viņa vistiešākajā mērā ir pie tās vainojama.
Lai kā Loreta būtu nokaitinājusi vai darījusi dažādas stulbības, kas sāpināja Hannu, viņa nespēj izturēt nomācošo, spiedošo klusumu. Arī virtuvē Hanna nespēj uzturēties, jo uzreiz redz riebumu Loretas acīs. Tas bija viņas pēdējais skatiens. Hanna noraudzījās, kā no viņas pamazām aizplūst dzīvība un neko nedarīja lietas labā.
Viņa varēja paspēt pazvanīt ātrajiem, viņa varēja paspēt izglābt Loretu, bet tā vietā truli blenza vienā punktā virs sievietes galvas līdz iestājās nāves klusums.
Pēc tam Hanna sabruka. Viņa vēlējās, kaut apskaidrība būtu nākusi vismaz 10 minūtes ātrāk, kad vēl nebija par vēlu.
Durvis atveras. Brendons izslejas stalts un skatās uz nožēlojamo stāvu, kas mīņājas no vienas kājas uz otru, nezinādams, kur likties.
-Hanna...Es... - Viņš nespēj aptvert, ka viņa ir šeit, lai gan izskatās tā, itkā nedēļu nebūtu gulējusi, vai arī, ka viņai pāri pārbaukušas vairākas kravas mašīnas.
-Mēs varam parunāt... - Tas nav jautājums. Hannas balss tik tikko ir dzirdama. Viņas acis ir aizpampušas, mati savēlušies un lielāko daļu sejas klāj tumši zili loki.
Brendons pakāpjas malā un ļauj Hannai iespraukties iekšā pa šauro spraudziņu. Viņai līdzi ir mugursoma.
Meitene novelk apavus un pa taisno iekrīt dīvānā. Tad viņas acis pievēršas pussakrāmētajam koferim.
-Tu kaut kur dodies? - Šķiet, ka Hanna tūlīt sāks raudāt.
-Es... - Brendons notver Hannas skatienu un tam seko līdz pat galdam, uz kura atrodas vienvirziena biļete.
-Londona... - Hanna aizver acis un burtiski izgaršo šo vārdu, - Kaut es varētu tā vienkārši aizbēgt. Un nekad neatgriezties. - Viņa saka.
Brendons apsēžas meitenei līdzās un saspiež viņas ledaino plaukstu.
-Tagad stāsti, kas noticis. - Viņš iedrošina Hannu runāt, un viņa patiešām to dara.
*
Tālākā pusstunda ir tik mulsinoša, ka Brendonam no jauna liekas, ka viņš atkal sapņo, tikai šoreiz, ka ir ierauts kaut kādā murgā, no kura nav iespējams izkļūt.
Viss, ko Hanna pastāstīja par Loretu šķiet tik nereāli, it kā viņa būtu sapīpējusies un stāstītu pilnīgu sviestu.
Tomēr viss ir pa īstam. Hanna sāk nevaldāmi drebēt, Brendons automātiski apliek ap meitenes pleciem savas rokas, lai gan nekas nav pareizi un viņam nevajadzētu tā izuturēties pret slepkavu, kas savu noziegumu plānojusi un apzināti pastrādājusi.
Hanna turpina nevaldāmi raudāt. Šajā mirklī puisis saprot, cik gan viņa ir vientuļa. Hannai neviena nav – neviena paša, pie kā pieķerties.
Viņš jau atkal turpina glāstīt viņas muguru, bet šoreiz klusējot. Neviens vārds nespēs neko vērst par labu vai padarīt notikušo nebijušu.
Hanna apvij rokas ap Brendona augumu.
-Man žēl, ka tev tas bija jāzina. Es vēlējos to visu paturēt sevī, bet nespēju. Es negribēju, lai arī tu tajā visā esi iesaistīts – manā sasodītajā dzīvē. - Hanna saka caur asarām.
-Es tevi nepametīšu. - Brendons nezina, no kurienes šis solījums nāk, bet viņa mute to skaidri izrunā.
Telpa sastingst.
Hanna paceļ saraudātās acis.
-Tev nevajag... - Viņas balss ir vārga.
-Mēs kopā tiksim tam pāri. Vecās draudzības vārdā. - Viņš saka un uzspiež skūpstu uz meitenes sāļajām, sasprēgājušajām lūpām.
Brendons pasniedzas pēc papīra lapas un to saplēš sīkās driskās.
Viņš nekad vairs nepametīs Hannu.
