-Par ko tu vēlies runāt? - Hanna vaicā, atspiezdamās pret leti ar visu svaru, tādējadi cenšoties noslēpt drebuļus, kas pieņemas spēkā. Loretas acis mirdz ar savādu spozmi. It kā tās gribētu aprīt Hannu, nesakošļājot.
-Tev ir māja. Pie jūras. - Viņa saka, atkal pavicinādama papīra lapas. Hanna nepaspēj izlasīt, kas tur rakstīts, bet rūgta nojausma par to visu jau ir radusies.
Viņa klusē. Nekad agrāk nevienā sarunā vai mirklī meitene nebija to pieminējusi. Viņa apzināti klusēja, nevēlēdamās Loretu iekārdināt vai kā tamlīdzīgi, bet nu viņa tāpat jau zina, un Hannai nav trīs reizes pat jāmin, lai saprastu, kurš ir pie vainas.
-Tu man to nekad neesi teikusi. - Loreta turpina, uzmezdama lūpu. Viņas emocijas apzināti kontrolē nelielā heroīna deva, kas jau paspējusi iesūkties asinīs.
-Un kā tad tu to zini? - Hanna vaicā, lūkodamās tieši Loretas kārnajā sejā. Viņai raustās acs nervs. Tā vienmēr notiek brīdī, kad viņa nav pārliecināta, vai vajadzētu atklāt patiesību.
-Ļauj minēt – Artūrs, vai ne? - Hanna vaicā glāsmainā balsī. Riebums kāpj kaklā, bet viņa to spītīgi norij ar pamatīgu malku ūdens.
-Jā. Un viņš vēlas to būdu, es tur neko nevaru padarīt. Mums vajag to tūlīt pat nokārtot. - Loreta saka, nolikdama uz galda lapas, kuras gaida Hannas parakstu.
Viņa ātri pārskrien ar acīm tām pāri un saprot, ka tādā gadījumā viss mantojums pāries Artūra īpašumā, un viņa nekad to vairs neatgūs. Dusmas sakāpj kaklā un iekrāso seju tumši sārtā tonī.
-Un tu domā, ka es to parakstīšu? Esi pilnīgā stounā?! - Hanna iebrēcas, saplēzdama visu līdz pēdējam.
Loretas sirds sāk dauzīties kā negudra, redzot, ko Hanna ir paveikusi. Dokumenta driskas mētājas pa galdu un grīdu. Tas vairs nav salasāms. Artūrs viņu nositīs.
-Ko tu esi izdarījusi?! - Viņa iekliedzas un metas Hannai virsū, bet viņa veikli palec malā un Loreta stipri atsitas pret izlietni.
-Es tevi ienīstu jau no sākta gala, kad dalījām vienu istabu tajā sasodītajā bērnu namā! Tu vienmēr gribēji būt labāka un darīji visu, lai iepaiktos citiem! - Loretai pāri vaigiem sāk birt asaras. Viņa nesaprot, kāpēc.
-Tu biji tā, kas visu laiku izlikās, lai tikai izkrāptu to, kas man likumīgi pienākas! Man Monika bija kā māte un ne tev, ne tam kretīnam Artūram nav nekādu tiesību man neko atņemt! - Arī Hannas acīs iemirdzas asaras.
-Tu esi stulba, iedomīga govs. Tu par to vēl samaksāsi, tici man. Es Artūram izstāstīšu visu, ko tu izdarīji un neceri, ka tiksi sveikā cauri! - Viņa draud, vēcinādama gaisā dūres.
Hanna vēro satrakojušos Loretu un aši uzvelk cimdus. Šļirce vēl aizvien gaida savu uznācienu.
-Kāpēc tu izlikies par manu draudzeni? - Viņa jautā, cenšoties novērst Loretas uzmanību, tādā veidā iemidzinot modrību.
Viņa nošņaukājas.
-Man tas bija izdevīgi, lai gan ļoti riebās. Es vēlējos tevi miegā nožmiegt, lai tikai man nebūtu jāskatās uz tavu ģīmi un jāizliekas, ka man tas patīk. - Viņa atbild, piesliedamās kājās.
Hanna taču no sirds viņu uzskatīja par tuvu draudzeni un ticēja, ka Loreta ir mainījusies un viņa vairs nav tā mantkārīgā rausēja, kas bijusi visus gadus. Cik naivi!
Ikviens vārds, kas nāk pār viņas lūpām, iedur arvien dziļāk Hannas dvēselē. Viņa no jauna sāk asiņot.
-Tu esi pretīgi nolāpīts cilvēks! - Loreta šļupst, siekalām šķīstot uz visām pusēm. Telpa, šķiet, saraujas un tajā būs tikai vieta vienai no viņām.
-Es ticēju, ka esi mainījusies. Es domāju, ka esmu visbeidzot atradusi draudzeni, līdz dzirdēju, kā tu Artūram stāsti, ka plāno izkrāpt manu īpašumu. - Hanna saka pieklusinātā balsī. Loretas skatiens klīst kaut kur apkārt.
-Es tev ticēju, Lori. Mēs taču abas darījām visas tās netīrās lietas kopā – tikāmies ar bagātniekiem, pēc tam aprunājām viņus, bet tas viss tāpēc, ka mums bija kopīgs mērķis. Es domāju, ka tā tas būs vienmēr, bet man nācās tevi pamatīgi vilties. Un es to nekad nepiedodu. - Hanna izklāsta daļu no savas iekšējās pasaules, satverdama rokās šļirci.
Viņa to aizbāž aiz džinsu malas un lēniem soļiem tuvojas Loretai.
-Kā es varētu draudzēties ar tādu kā tevi? Tu esi izlutināta un neko nesajēdz no pieaugušo dzīves. Tevi vienmēr ir uztrējuši vai nu bagāti vīrieši, vai arī audžu vecāki. Man bija vienai jātiek galā ar visiem mēsliem, kas gāzās pāri galvai! - Loreta nikni izgrūž.
-Kā tu vari teikt, ka man ir bijusi viegla dzīve? Vai tev maz ir sajēgas par to, kam esmu gājusi cauri? Tagad tu mani nepatiesi apvaino. - Hanna saka mierpilnā balsī.
Beidzot ir iestājies ilgi gaidītais miers.
-Es tevi... - Loreta cenšas kaut ko teikt.
-Es arī tevi sirsniņ mīlu un tieši tāpēc mums ir jāšķiras! - Viss tālākais notiek vienā sekundē.
Hanna satver Loretas roku tik spēcīgi, ka viņa apstulbst. Tad viņa iedur Loretas vēnā visu šļirces saturu un nolūkojas uz ritošo asins lāsi.
Loretas acis šausmās ieplešas.
-Ko...ko tu esi izdarījusi? - Viņa sēc, saķerdama roku.
-Nekad nevajag sākt lietot narkotikas. Tu spēlējies ar uguni – vienmēr pastāv iespēja, ka netīšām apdedzināsies jeb pārdozēsi. - Hanna saka.
Nepaies ne ilgs laiks, kad Loretas muskuļi sāks atslābt un viņa sastings vienā pozā, līdz zaudēs samaņu un nekad neatvērs acis.
Hanna noslīgst uz grīdas. Pilnīgā bezspēkā. Šļirce izslīd no rokas.
Loreta viņu vēro, viņas lūpas un pirkstu gali kļūst zili.
-Es...tevi....jenīstu... - Viņa kaut ko vāvuļo, - A...Artūrs...viņ...tevi...nogal... - Loreta nespēj izteikt vārdus. Tie ķeras viņai rīklē.
Viņas galva atslīgst pret grīdu. Loreta sastingst. Telpā iestājas klusums.
Viņas pleci tik tikko cilājas. Pavisam drīz dzīvība izgaisīs.
Hanna to patiešām ir paveikusi – viņa ir nogalinājusi cilvēku.
Hanna vispār saprot, ko tikko izdarīja?
