Dzenoties pēc saules (beigas)5

Stāvot priekšā savai nāvei, tu vairs nebaidies. Tailers joprojām sēdēja mašīnā, kad aiz viņa parādījās vairākas citas policijas mašīnas. Pēdējoreiz uzmetu viņam skatienu un no lūpām nolasīju, ka viņš saka, lai bēgu.

Man nevajadzēja ne sekundi, lai domātu citādi. Cik vien ātri spēju, iekāpu mašīnā un uzņēmu ātrumu pāris sekundēs. Mana mugura atdūrās pret krēsla muguriņu un rokas spieda stūri. Abas policijas mašīnas turējās man cieši blakus, bet mana mašīna bija gana ātra, lai tik ātri nepadotos. Tikko es paspēju no viņiem atrauties kādus pāris kilometrus. Piestāju mašīnu malā un, redzot, cik daudz mašīnu man reāli ir sekojis, paskatījos uz tuvējo ūdenstilpni. Kājas pašas mani veda turp, un es pat tajā brīdī īsti nepiedomāju pie tā, ko darīju. Uzkāpu uz margām un pastiepu rokas uz priekšu. Ūdens skalojās, viļņiem cērtoties vienam pret otru, aicinot mani klusumā un mierā. Nekādas bēgšanas. Nekā. Nekad vairs. Daniels, Kriss un Tailers būs tik lielā drošībā, cik vien mana dzīvība būs vērta.

Izstiepu rokas, aizvēru acis un ļāvos lidojumam. Lai gan iespējams tas ilga sekundi vai divas, man likās, ka es lidoju stundu. Spēcīgie viļņi triecās pret krūškurvi, atņemot pēdējo gaisu, un es savā pēdējā mirklī pat spēju pasmaidīt.

Klusums mani vairs nebiedēja. Tas mani aicināja pie sevis. Un pēdējā mirklī es tam atdevu sevi visu. Pat nepretojoties.

Es līdz pat šim brīdim neticēju, ka varu redzēt visu savu dzīvi kā filmu, kuras kadri mainījās katru mirkli. Varbūt tā bija mana iztēle, tomēr es izbaudīju to. Bērnība ar brāli. Letīcijas piedzimšana. Brīži ar Taileru, dēliņa piedzimšana. Ātrums. Adrenalīns. Jā.. patiešām.

Es biju gatava mirt.

***

Varat ticēt, varat neticēt, bet, lai gan mans ķermenis vairs neelpoja, es joprojām biju daļa pasaules. Es redzēju, kā mans dēls izaug, kā Kriss beidzot apprecas un kā izaug Stefana puikas. Pēc manas nāves, šķiet, vienmēr spīdēja saule un, tieši tā, kā es biju vēlējusies, viss bija nokārtojies. Visvairāk es sekoju līdzi savam dēlam. Atceros, kā viņu turēju slimnīcā rokās, tādu maziņu, maziņu kunkulīti ar pelēkzilām acīm. Tagad viņam jau bija divdesmit gadu un viņš bija Krisa kopija. Tās pašas acis, augums, gaita.. Mani priecēja doma, ka biju pēc sevis kaut ko atstājusi. Brīžiem man likās, ka dēls jūt manu klātbūtni, bet es neļāvu sev pārāk ilgi tam pieķerties. Man tomēr bija jādodas kaut kur. Un es biju vairāk nekā pārliecināta. Pat pēc nāves es būšu tā, kura allaž dzīsies pēc saules, pat ja būs nakts.

Turklāt mēs ar Taileru tagad abi būsim kopā mūžīgi. Šeit, kur šobrīd esmu, visi viens otram piedod un nesāpina. Šeit es beidzot esmu laimīga.