Dvēseļu putenis #2
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Dveselu-putenis-1/882685
Dvēseļu putenis #21
13
0
Edgars jau pārnācis, bet sēd tumsā. Istabiņas logā liesmo vakarblāzmas atmirdzums.
''Kāpēc tu neaizdedz lampu?'' es prasu, vilkdama nost mēteli. Brālis neatbild. Viņš sēd pie galda, atbalstījis galvu rokās, un veras logā, kas izskatās sarkans kā asinis. Es nosēstos Edgaram pretim un paskatos tam sejā - arī viņa šķiet asinssarkana.
''Kur tu tik ilgi biji?'' viņš prasa, kā taisīdamies bārties, bet balsī nav parastās pārākuma apziņas. Tā skan aizlauzti un dobji.
''Tāpat pastaigājos,'' es vilcinādamās atbildu un gribu savukārt sameklēt kādu vaicājumu, lai brālim nebūtu laika mani tincināt. Nekas negadās, bet Edgars aizsteidzas man priekšā.
''Vāci pie Jelgavas,'' viņš saka, un balss tam skan aizlauzti. ''Gubernators jau aizbēdzis uz Rīgu un krievu štābi ar.''
Man sažņaudzas sirds un sāk trīcēt lūpas.
''Edgar, bet tad jau mūsu mājas...''
Brālis aizgriežas uz loga pusi.
''Frontes viņā pusē, kā tad citādi,'' viņš auksti atsaka, bet šim aukstumam var dzirdēt cauri tikko savaldītu drebēšanu.
Es iekrītu gultā un sakožu zobus, stīvi vērdamās griestos, kas gurdi balto istabiņas tumsā. Tad viņi aizpeld projām, un es redzu cieto, grumbu šņīpām izvagoto tēva seju, mātes laipnos vaibstus, mūsu mājas, ap kurām šalc vecas, kuplzarotas liepas, vasarā pilnas bišu sanēšanas, un mūsu pļavas, kurām cauri vijas Platone, ik pavasari tās mēslodama treknām, no Lietavas sanestām dūņām.
Tad es ļauju asarām vaļu. Elsas rausta mani visu līdz vēlai nakts stundai, kad ārā kļuvis klusāks lielpilsētas troksnis. Nemanot piezogas un pārvar mani miegs. Kad pamostos, ir jau liela diena.
Edgars vēl sēd pie galda, atbalstījis galvu rokās. Viņam ir bāla seja un piesarkušas acis.
Varbūt no negulēšanas un varbūt arī no asarām, kuras tas, man neredzot, ir raudājis.
Tev patiks šie raksti
