Sveiki. Raksts par manu un iespējams arī jūsu skolas laiku pirmajās klasēs.
Bailes - tās pārliecina mūs, ka mēs nekad nevarēsim īstenot savus sapņus, liek mums ciest klusu un nošķir mūs no tiem, kurus mīlam. Bailes kā nekas cits spēj mūs apstādināt pusceļā un ierobežot mūsu vēlmi censties kaut ko panākt. Bailes samazina mūsu dzīves telpu.
Bailes nav novēršamas! Ar tām mums visiem ir jāsadzīvo. Dažkārt, pieļauju tādu domu, bailes var būt uz labo pusi, nezinu vai man ir bijis tāds gadījums, pašlaik galvā nevaru atrast tādu momentu dzīvē, ja kādam ir viedoklis, vai arī ir saskāries - pastāstat. Tas tāds vēl viens jautājums pie šī paša punkta.
Puika, kurš par katru sīkumu nobīsies. Piemēram, skolotāja ieliek treknu Divnieku matemātikā un puika sabīstās iet mājās ar tādu atzīmi, "ko gan es teikšu mātei?". Atceros šos skolas gadus, arī man ir tā gadījies, slēpu savu dienasgrāmatu vai metu to mistkastē, lai tikai mamma neuzzina. Tie bija skarbi laiki, atceros tiešām savus skolas gadus, kad par katrām savārītajām ziepēm, vajadzēta zvanīt vecākiem, nevarēju pēc tam mātei acīs paskatīties, kauns - esmu viņu pievīlis. No vienas puses, esmu pievīlis, jo pašreiz dzīvoju UK. Tā nu ir rūgtā patiesība, bet vairs nebaidos iet cilvēkos un stāstīt, kas es esmu, ar ko nodarbojos un tml. Tas, ka tu strādā, dzīvo savu dzīvi, nozīmē, ka spēj to pilnvērtīgi kontrolēt, esi uzkāpis savos plecos, nevis kādam visu laiku kāpis uz galvas. No šīs lietas esmu arī baidījies, vairāk gan kaunējies, bet pielīdzināmas sajūtas.
Atceroties savus skolas gadus, savu pirmo septembri. Tāds jauks, sapucējies zēns, dodās uz skolu, nobijies, jo, kas to lai zina, kas mani tur sagaida. Ne tikai tas kā mani tur uzņems, bet gan tas kā man tur veiksies.
Bailes iet daudzu cilvēku priekšā un kaut ko stāstīt vai kā tml. Neesmu pieradis pie lielas uzmanības, iespējams tāds ir iespaids, kāpēc gan tā ir. Bet es labprāt dziedātu lielas auditorijas priekšā, ja vien man būtu balss. Pirmā reize jau ir visgrūtākā, ar laiku tas viss ieiet. Cerams kādreiz piepildīsies mans foršais sapnis un pārvarēšu šīs bailes.
anyway vienīgās bailes ko pašlaik varu iedomāties un no kā baidos ir tādas, ka varētu viens palikt, pilnīgi viens. Tas tā dziļi iesēdies un murgs, kurš bieži vien rādās.
Var būt, ka mēs baidāmies no atšķirīgām lietām, bet mūsu reakcija uz bailēm parasti ir viena un tā pati – mums svīst rokas, izkalst mute, rodas dīvaina sajūta vēderā – un mēs esam gatavi darīt visu, upurēt visu, lai tikai šīs sajūtas pazustu. Cik reizes tu esi atteicies no vilinošas iespējas vai attiecībām tādēļ, ka tev bija bail mēģināt?
Paldies par uzmanību.
Es raudaju otras klases pirmaja septembri.. :D un mana mamma "tjipa" aizgaja prom, citadi es negaju klase. :D
