Es nezinu ar ko lai sāk, vai ar dienu, kad vīrs ar sarmas baltiem matiem un laipnu smaidu novēlēja man veiksmi mīlestībā, piektā autobusa vidū. Vai varbūt man sākt ar dienu, kad par spīti vēsajiem rudens rītiem un dzīves apstākļiem, kāds bezpajumtnieks mani ar siltu smaidu sveicināja? Es izlēmu sākt ar šodienu, ar dienu bez īpašiem notikumiem, bet toties ar dienu, kas deva man motivāciju sākt rakstīt. Nevarētu teikt, ka sākt rakstīt bija tikai mana doma, apkārt bija cilvēki, kuri vēlējās, lai esmu laimīga, un kuri zināja, ka tieši rakstīšana, mani par tādu padarīs. Vai es šos cilvēkus varētu nosaukt par saviem draugiem? Daļēji. Dienās, kad vecāki vēlās, lai izvēdinu galvu, un dodos satikt kādu draugu, viņi bieži no manis izdzird frāzi: "man nav draugu." Bet viss nav tik bezcerīgi kā tas var šķist pirmajā brīdī, jā, man nav draugu, jo man apkārt ir pāris tik sirsnīgi cilvēki, ka par draugiem viņus nosaukt nevarētu nu nekādīgi. Un šoreiz tas nav sarkasms, es šos cilvēkus vienkārši neuzskatu par saviem draugiem, jo viņi ir mana ģimene. Būtu interesanti iesaistīties diskusijās par to, no kura brīža tu cilvēku uzskati par draugu, un kurā brīdī viņš pārtop par tavu ģimeni. Vai tā ir diena, kad šis cilvēks atklāj tavu pašu slēptāko noslēoumu? Vai diena, kad viņš izglābj tevi no apkaunojuma un neērtas situācijas? Vai tie ir 2 draudzības gadi, vai arī jums ir jābūt draugiem vairāk kā 10 gadus? Konkrētas atbildes nav un ikvienam no mums tā atšķirsies. Manā gadījumā mani draugi pārtapa par manu ģimeni mirklī, kad darot pat viss nejēdzīgākās lietas, viņi mani atbalstīja. Un mirkļos, kad es pieļāvu lielākās kļūdas, viņi devās tajās kopā ar mani. Vai arī draugs pārtop par ģimeni tajā brīdī, kad viņš tavai ilglaicīgajai simpātijai tavā vārdā var izteikt tavas jūtas, jo viņam nepatīk redzēt tevi nelaimīgu.
Es savu dzīvi nosauktu par diezgan kolorītu, taču tajā pašā laikā arī garlaicīgu.
Interešu skaits - 2, labākajā gadījumā 3, ja darbu var skaitīt par interesi.
Neērtu situāciju skaits dienā - 10, ja paveicas, kādu no šīm situācijām izdodas pārvērst jokā.
14/09/2018 - šodiena, - diena, kad izlēmu, ka rakstīt, tas ir forši, un es varētu kļūt par slepenu blogeri, vai arī diena, kad es sevi padarīju par izsmieklu, jo mans raksturs neļauj man kārtīgi peiķerties kādai lietai un pavikt to līdz galam.
Septembris ir visiem zināmais dzejas dienu laiks. Es varētu izteikies ļoti vienkārši, bez epitetiem vai metaforām, vienkārši apgalvojot, ka man tās patīk. Tās dzejas dienas. Vai es izprotu dzeju, ko lasu un dažreiz, slepeni ierāvusies istabas stūrī, zem segas, arī rakstu? Nezinu, iespējams jā, iespējams nē. Domāju, ka dzeju, mēs ikkatrs varam interpretēt un uztvert savādāk,un tas ļoti ir atkarīgs no mūsu garastāvokļa. Neesmu ļoti literārs cilvēks, gan jau sapratāt, jau pēc mana rakstīšanas stila, nav tas labākais vai ne? Taču par spīti tam, es sēžu viena istabā, Ziemassvētku lampiņu ēnā, un kaut ko rakstu. Vai es rakstu, jo vēlos ar to, kaut ko pateikt un nodot šo ziņu tālāk? Uz šo jautājumu atbildi vēl neesmu atrausi. Šķiet, ka vairāk rkastu, jo brīžiem galvā sakrājas tik daudz domu, ka tās ir nepieciešams izlikt uz papīra, manā gadījumā uz word dokumenta, at jatās neviens cits neieraudzīs, tikai es. Savā ziņā to varētu nosaukt par sevis attīrīšanu. Atbrīvošanos no liekajām un, dažreiz, labajām idejām. Bieži galvā veidojas teksts ko labprāt izliktu uz papīra, pat ja tas nav sakarīgs, un pat ja es zinu, ka pēc pāris dienām, ja ne stundām, tas man atgādinās suņu murgus. Labāk ir izlikt šīs muļķīgās idejas uz papīra, jo starp 10 dullām idejām, iespējams, slēpjas kāda noputējusi pērle, kuru būtu grēks palaist vējā.
Šodien tikai domu vārsmas un pārdomas par dzīvi. Šodien nekas dīvains ar mani nenotika, ja vien neskaita šī raksta/bloga/ziņas, ko neviens, iespējams, nekad neredzēs, rakstīšanu, nevar uzskatīt par pieteikami interesentu nodarbi.
Un kad Jūs savus draugus sākāt uztvert par savu ģiemeni?
Kā jūs skatāties uz to, ja es publicētu savu dzeju?
MysteryWriter
raxti, raxti 