Nereti esam dzirdējuši un arī pieņēmuši par pašsaprotamu uzskatu, ka vīrieši neraud un cīnās ar savām emocijām iekšējā pasaulē vai nu apspiežot izjūtas, vai nu citā veidā atbrīvojoties no tām, taču vīrietis tāpat kā sieviete ir dvēseliksa būtne, kas jūt un ir spējīga atbildēt uz jūtām, tāpēc arī vēlējos padalīties savā pieredzē un uzzināt arī Jūsu, lasītāju viedokli par neviltotām asarām otra cilvēka dēļ.
Situācija bija sekojoša- nejauši iepazinos ar kādu meiteni, kura tik tikko pārdzīvoja pārinodarījumu no kāda tuva cilvēka, kurš viņu krāpa. Dvēseliskas sarunas un vēlme otram palīdzēt manī bija tik spēcīga, ka momentā spēju atmodināt sevī visu visu labo, kas vien manī mīt un uzmundrināju šo cilvēku ar labiem padomiem, savu subjektīvo viedokli, kā arī ar savu būtību vien liku uz pasauli pavērties citām acīm un saprats to, ka ikkatrā sīkumā ir kas īpašs un burvīgs arīdzan.
Šo savu dvēseles pusi reti kuram izrādu, jo ikdienas saspringtība liek tomēr dzīvot aiz maskas, lai nesabradātu dvēselē mītošo.
Abi bijām tik ļoti pārņemti viens ar otra enerģētiku, ka norunājām, ka paliksim labi draugi, cilvēki, kuri varēs viens uz otru paļauties ikkatrā grūtību situācijā, taču nolēmām satikties, patīkami pavadījām vakaru koncertā un pēc koncerta sarunas atkal ievērsās iekš garīgās pasaules, tik spēcīgi izrunājāmies, ka sajutāmies viens otram īpaši.
Manī dzima degsme izpausties, sarīkoju patīkamu romantisku randiņu Jūras malā un zīmīgi izdomāju arī dot nelielu, taču tiešām ļoti zīmīgu zvērestu viens otram, ka būsim atklāti viens pret otru un atbalstīsim ikkatru tad, kad ir grūti...
Nenoturējos un sāku pieķerties šai meitenei, arī viņa neslēpa savas izjūtas un balstoties uz enerģētiku un zvērestu, nolēmām izveidot attiecības.
Viss bija skaisti, taču, protams, bija sīkumi, kas arī visu traucēja, taču abpusējs darbs un attiecību spodrināšana palīdzēja, tikām pāri visādām grūtībām, iepazīstināju arī meiteni ar saviem vecākiem un viss bija tik skaisti, taču personisku apsvērumu dēļ, attiecības sāka irt un radās sajūta, ka kaut kas nav kārtībā- no manas puses likās, ka meitene ir neuzticīga dodoties uz klubiem ar draudzenēm, no meitenes puses tas, ka arī es ko slēpju, lai arī patiesībā tā nebija.
Nespējām tikt galā ar šo sajūtu un šķiršanās process sekoja pēc nesen bijušajiem svētkiem.
Atmiņā paliek tikai tas labais un emocionālā saikne bija tik spēcīga, ka atvadoties pie meitenes mājām, puisis novēlēja, lai meitene kļūst laimīga, kā arī uzdāvināja foto kolāžu ar iemūžinātiem brīžiem, kad abi bija laimīgi piemitinot to, ka atceroties labo arī pasaule visapkārt krāsosies citās krāsās.
Tai mirklī emocijas sita augstu vilni un asaras sāka ritēt pār puiša acīm, pat spēcīgais raksturs nespēja apslāpēt sāpes iekšienē, arī pēc atvadām sirdī tāds rūgtums, ka šķiet, ka pasaule nostājusies pret Tevi, arī dodoties mājup, auto nespēju noturēties un ik mirkli atceroties visu labo, asara nobira pār vaigu.
Es uzskatu, puisis raud tikai to cilvēku tuvumā, kuriem tiešām uzticas un kuri ir tiešām svarīgi viņu dzīvē un, manuprāt, tas, ka ritēja asaras nebūt nenozīmē vājumu, bet gan to, ka esam tikai dvēseliskas būtnes, kurām rūp savi tuvie un mīļie.
Vai ne?
