Mirstu no vientulības32

Man ir 21 gads, bet es ciešu no smagas depresijas, mani nomoka domas par pašnāvību, es burtiski mirstu no iekšpuses, bet man pat nav kam to pastastīt, jo esmu pavisam viena. Katru rītu pamostos un saprotu ka diena nebūs labaka par iepriekšējo. Asaras, trauksmes sajuta un bailes, katru dienu. Man nepalīdz pat antidepresanti. Es jutu ka mana sirds ar katru dienu pukst straujak un straujāk, līdz kādu dienu tā apstasies un neviens to pat nepamanīs.
Es jūtos lieka, redzu kā citi laimigi pastaigajas pa ielām savās kompānijās un bezrūpigi bauda dzīvi. Viņi pat iedomāties nespēj kā viniem ir paveicies.
Es cenśos runāt ar cilvēkiem, smaidu, jokoju, atbalstu, palīdzu kā varu. Bet es cilvēkus nesaistu. Iespējams esmu pārāk neglīta. Esmu lieka. Dažreiz škiet ka vairs nav jēgas dzīvot, jo kāda jēga visu dzivi dzivot vienai. Ta pat kā visi arī es gribu milestibu, atbalstu un sapratni...bet gribēt var daudz...iespejams ne visiem ir lemts dzĭvot.