***
Divdesmitā daļa
Ir vakars, kad atkal ir iespēja piepildīt sapņus, un uzsākt atkal savas bērnības traumas atsākšanas uzdevumus.
Istaba patīkami smaržo pēc acetona, kā man patīk, galva reibst un paliek dulla ...
Esmu ieslēgusies sevī, tikai šo mirkli, nevaru vairs paciest neko. To attieksi pret mums, ka pašiem ir zelta dzīve, tas viss, ko reiz mēs sapņosim piepildīt, iespējams, arī vīsies ar panākumiem augu laiku.
Ir pienākusi nakts, kad laiks, kurš nav tik nemaz slikts, iespējams, dod panākumus un cerību nākotnei, bet patiesību, neuzzināšu nekad, tas ir kā meklēt adatu lielā, lielā kvantumā zemes.
Kas iemiesojies manī, es nezinu, bet zinu, ka tas ir tukšums, tukšums, kas ir ikvienā, bet manī, tas ir vairāk.
Es jūtu, ka mani sapņi šonakt piepildīsies, bet ar cerībām ceru, ka tikai labie, jo murgus dzīvē es nepārcietīsu vēlreiz, tas būs drausmīgi, un dzīvi pēc tam vairs nevēlēšos turpināt, pat atskatoties pagātnē, es ceru pa nākotni, jo lai cik grūti man gājis, bet pagātnei ir jāpaliek savā vietā, un nekad, es ceru, tas neatkārtosies, no visas sirds dziļumiem, kaut sirds man būtu, es vēlos, kaut vēl tuvāk sev būtu, un saprastu vai vel, kas tāds mani vajās, vai nē.
Vai ieskats nākotne ko daudz no manām izvēlēm meinītu, ja viņas mainītu, vai tas, ka tagad uzzinot rītdienu, es spētu dzīvot daudz mierīgak? Nē!
Tas varētu izjaukt dabisko līdzsavru un likteni mainīt ar savām rokām un, redzēt dzīvi, vai spēšu to paciest utt.
Vakars un acetons, es jūtos kā rūķītis uz zemes virsmas, es ripoju pa kalniem un lejām, es peldu pa jūru, upi un peļķi, es lidoju kā putns zem debess juma.
Es matus tinu pa pasauli, kā pavedienu pa dziju, un vērpju tos maskā, kas slēpj manu masku, un aužot dzīvi ar pavedienu, kas reizi pa reizei spēj arī pāraut tā saknes.
*Laura Black*
