Sveiki, ja uzskatat, ka šis raksts jau nesen šeit planēja, tad vēlos lai saprotat, ka raksts tika dzēsts, un ir vēlme to laist atpakaļ gaismā. Kā arī lieeels paldies par pozitīvo atsaucību! Respektēju!
Šis būs personīgais dzīvesstāsts.
Dzīvesstāsts, kas prasīja vairākus manus dzīves gadus..
Iespējams daudziem no jums ir bijusi dzīvē tāda pieredze, kad tu esi ar kādu kopā, kur viss sākās ar acu skatienu, negaidītu acu skatienu.
Acu skatiens, kas ir ieurbies tevī! Tu jūties apmulsis un neērti, bet meiģini tēlot pašpārliecinātu vīrieti. Viņa iekožas savā lūpā. Tas liek tev saprast ka skatiens tiešām ir adresēts uz tevīm, bet tu pārliecinies skatoties apkārt, pie reizes arī lai vismaz uz sekundi izbēgtu no šī mulsuma brīža. Nu tu atgriezies viņas dziļajā acu skatienā, acu skatienā kas ir tikai tev!
Vīrietis pēc dabas likumiem ir mednieks, un šāda veida situācija neatstās nevienu vīrieti vienaldzīgu. Šādā brīdī tevi neinteresē kāda viņa ir, kāda ir viņas pagātne, un kapēc es, viss ko tu esi sapratis, ka tev viņa ir jānomedī līdz galam.
Tā nu tu attopies 4 gadu attiecībās ar viņu, kuru laikā esi ticis cauri slēpšanos no viņas vecākiem, skolas izlaidumiem, finansiālajām krīzēm un strīdiem. Jaunieši gan saprot par ko es runāju. Varbūt mums vajadzēja uzzināt vairāk vienam par otru un nenoticēt mīlestībai no pirmā acu skatiena? Un vai tiešām cilvēki var tā mainīties kļūstot pieauguši?
Savos skolas laikos jau zināju ka vēlos dienēt armijā, dzīvi ko nevar salīdzināt ar civilo dzīvi. Ja nesaprotat par ko es runāju, noskatieties jebkuru kara filmu, varbūt aizķersies mana ideja.
Ir kārtējais ārzemju izbraukums, un man viņai jāsaka atā! Viņa gaidīs mani, un mēs domāsim viens par otru katru dienu!
Ir vēla vasara/agrs rudens. Mēs cīnamies par katru koku un ceļa līkumu, atpūtai laika nav vispār. Pat ūdens, kas ir piekrāmēts ar mūsu tančiku nav pieejams, jo tev nav laika pat izlekt ārā. Kauja pēc kaujas, bet pats galvenais, mēs esam tie kas traucas uz priekšu!
Saule sāk rietēt, tā ir lielāka nekā ierasts, un šī ir mana kārta vērot posteni pēc cieša miega no manas šofera lūkas. Mēs neesam kustējušies jau pusstundu, bet joprojām valda klusums starp mums. Kāds slīkst atmiņās par to kādai ellei esam gājuši cauri, kāds domā par savu īsto un vienīgo, kāds vienkārši bauda klusumu un mieru pēc ugunīgās dienas!
Es cenšos uzsmēķēt vērojot posteni ar trīcošu roku un domāju, šī ir tikai viena diena, kas būs tālāk? Pēkšņi man uzsauc komandieris, "Eu! Davai aizej paēst, šodien esam labi pastrādājuši!" Es beidzot izkāpu no mašīnas, stīvs un nosalis, nolīdu ar savu pārtiku aiz tančika, drošākajā vietā uz šo brīdi un sāku ēst. Tā bija labākā maltīte manā mūžā, neatkarīgi no tā kādus mēslus mums nākas ēst mežos!
Ir pagājis mēnesis. Mēs guļam kazarmās visus darbus izdarījuši un gaidam atlikušās divas dienas bezdarbībā lai tiktu mājās. Pēkšņi komandieris mūs nostāda, apbalvo labākos karavīrus un visus iepriecina ar super ziņām! "Brauksim mājās jau rīt agri no rīta!"
Šīs būs labas ziņas manai draudzenei, bet vēl labāk ja es viņu pārsteigšu nesagatavotu!
Šis moments ir pienācis un es stāvu pie sava dzīvokļa durvīm ar smaidu un rozēm rokās, klauvēju pie durvīm tēlojot svešinieku.
Pirmo reizi mūžā mans smaids pazuda tik pēkšņi! Man pretī atver durvis viņas draudzene esot knapi apģērbta, un fonā redzams svešinieks velkot kreklu lielā steigā. Es negaidot uzaicinājumu ieeju iekšā, nometu somu uz grīdas, un blakus ir rozes izšķīdušas pa grīdu. Viņas draudzene man kautko meiģina pateikt, bet es nedzirdu ne vārda jūtoties kā kontuzēts. Es stāvu ārā zvanot draugam "vecīt šodien mēs piedzersimies, lūdzu neprasi kapēc, un nesaki nē!" Es gaidu taksi un reizē ar to ierodas viņa ne no kurienes.
-Lūdzu nebrauc prom! Ļauj man izskaidrot,lūdzu!
-Tu biji šovakar pie kāda vaine, saki godīgi!?
-Jā! Bet atrisinam šo kā pieauguši cilvēki!
Es iekāpju taksī un aizbraucu...
Atlikušais vakars ir miglā tīts! Visas manas atmiņas ir manis paša izraisīts kautiņš bārā, un tiekot izmestam no tā!
Ir pagājis mēnesis un tu attopies viens. Tu dzīvo jaunā vietā, tev ir jauni hobiji un dzīve iet pavisam citu plūsmu! Brīvība, ballītes, hokejs, sievietes, alkohols! ''Viss ir skaisti, bet vai tā var dzīvot mūžīgi!?''
Ar šiem vārdiem es attopos sēžot dīvānā, viens tumsā, nokrāmētu alus galdu un fonā iet romantiska drāma!
Šis vakars radīja man saprast ka dzīvē ir kautkas jāmaina. Nu es meiģinu izbēgt no šāda veida dzīves piesakoties darbā uz visu. Šis dzīves stāsts mani ir padarījis par darbaholiķi!
