Uzskatu, ka šī grupa neprasa komentārus un slavenā četrotne no Liverpūles (Ringo, Pols, Džons un Džordžs) iespējams daudziem ir zināmāka nekā man (īpaši neinteresējos par viņu privātajā dzīvēm). Daudziem bītli asociējas ar vieglām, naivām dziesmelēm, tomēr viņu zelta ēras veikums (no 1965, gada) ir tiešām mākslinieciski augstvērtīgs. Esmu apskatījis tikai viņu UK diskogrāfiju, tāpēc nepārmetiet man, ka šeit nav vēl kāds viņu albums laika periodā 1963-1965. gadam.
Ceļojums rokmūzikā: The Beatles10
47
2
Please, Please Me (1963)
Vispār ir diezgan dīvaina sajūta pārlekt no heavy metal uz bītlu spēlēto mūziku. Tomēr ir ļoti patīkami dzirdēt vecās, uzmundrinošās un pozitīvās dziesmiņas. Please, Please Me kā albums īstenībā nav nekas īpašs. Tajā laikā gan tas izvērtās par kaut ko unikālu un tajā laikā izcilu. Patīkamas dziesmiņas, primitīvi teksti un kompozīciju uzbūves, bet ar patīkamu šarmu. Kā jau bītlu agrīnajos albumos ir iekļautas veselas 5 cover versijas, protams, tās skan tāpat kā visas pārējās šī albuma dziesmas. Tāpēc gribētu vēl piesieties pie pārāk liela vienveidīguma, visas dziesmas ir šaušalīgi līdzīgas. Tomēr melodijas ir jaukas, tāpēc kopsummā labs albums.
Atzīme – 7/10
With The Beatles (1963)
Par šo albumu es neko īpaši savādāku par debijas ierakstu nevaru pateikt. Atkal jautra stilā ieturētas dziesmiņas. Gan šeit ir mazāk tādu hītu nekā pirmajā un ir stipra atkārtošanās, tāpēc vairs nav tik interesanti. Atkal ir vairākas cover versijas, šoreiz pat slavenajai Čaka Berija dziesmai Roll Over Beethoven, kas bītlu variantā skan arī diezgan labi. Ja man vajadzētu izvēlēties starp šo vai debiju, viennozīmīgi izvēlētos otro variantu. With The Beatles nav aizraujošs.
Atzīme – 6,5/10
Reklāma
A Hard Day’s Night (1964)
Atkal tas pats dzīvīgais rokenrols. Kompozīcijas ir labākas un aizraujošākas nekā iepriekšējā albumā. Man vēl patīk tas, ka šeit visas ir bītlu oriģinālkompozīcijas, kas nozīmē, ka viņi jau ir uzskatāmu par plus mīnus nopietnu grupu, kaut gan dziesmu stils ir tāds pats. Jautri un patīkami klausīties. Gan, ja meklē šaušalīgo mākslu, kur katra nots tiek izraudāta, pārdomāta vai tajā ir ielikta visa mākslinieka dvēsele, tad ši albums nebūs no tām aprindām. Tomēr dzīvesprieku tak vajag dzīve.
Atzīme – 7/10
Beatles For Sale (1964)
Albuma nosaukums daudz ko pasaka par šo ierakstu. Diezgan garlaicīgs un pilnīgi liekas, ka izdots tāpēc, lai mazliet piepelnītos. Šeit atkal ir vairākas kover versijas (veselas 6) un tas, protams, neko labu nerāda. Arī hīti šeit ir mazāk un melodijas nav tik izteiktas. Tāds traļi vaļi, bet bez iepriekšējo albumu dzīvās enerģijas un aizrautības.
Atzīme – 6/10
Help (1965)
Help! I need somebody! Help! – reti kurš šo albuma ievadtekstu un dziesmu nezin. Un tiešām, forša dziesma. Vispār šis albums ir diezgan izdevies. Muzikālā daudzveidība mazliet šeit arī ir, atšķirībā no iepriekšējiem ierakstiem. Dziesmas jautras, ar labām melodijām un noteikti progress ir jūtams stipri. Iekš Help mitinās arī tāda dziesmiņa kā Yesterday, kura ir viena no populārākajām dziesmām pasaulē. Vienalga vai populāra vai nē, bet man tā patīk un varu to klausīties daudz reizes pēc kārtas, tāpat kā šo albumu. Noteikti mans mīļākais bītlu albums viņu nenopietnajos darbības gados.
Atzīme – 7,5/10
Reklāma
Rubber Soul (1965)
Rubber Soul ir pirmais nopietnais The Beatles albums, sākot bītlu nopietno ēru. Dziesmas vairs nav tik vienkāršas un mūzika ir daudz mākslinieciskāka. Albumā veselas 2 dziesmas ir sacerējis Harisons, kuras noteikti ir vienas no labākajām šajā albumā. Tomēr kā mīļāko uzskatīšu dziesmu Norwegian Wood austrumniecisko intonāciju dēļ (pirmā bītlu dziesma, kurā izmanto sītaru). Ja godīgi, tad šis albums man īsti nav bijis nekad īpaši tuvs un mīļš. Tas iespējams tāpēc, ka albumā ir pārāk maz tādu sapņainie, psihodēliskie momenti un īsti arī neesmu uzķēris albuma kopējo krāsu. Tomēr viennozīmīgi albums ir augstvērtīgs, ievērības cienīgs un pietiekami oriģināls.
Atzīme – 8/10
Revolver (1966)
Kad es dzirdēju ievadošās pirmās skaņas, man bītlu stereotips krasi mainījās. Šī nebija tā pati grupa, kas spēlēja A Hard Day’s Night vai Love Me Do. Mūzika iekš Revolver ir tiešām augstvērtīga. Harisons ir aizrāvies ar indiešu mūziku un šajā albumā viņam ir veselas 3 dziesmas – Taxman, Love You To un I Want To Tell You. Minētās pirmās divas dziesmas noteikti ir manas mīļākās šajā ierakstā. Varen psihodēliskas, indiskas un diezgan narkotiskas. Vispār var just, ka visi 4 čaļi ir sākuši kaut ko lietot. Tāpēc arī muzikāli viņi ir plaši atvērušies. Protams, te ir arī pāris vieglākas dziesmiņas, bet tas nesamazina šī ieraksta burvību un noskaņu. Teksti arī vairs nav tik puņķaini (kaut gan tādi jau vairs nebija arī Rubber Soul). Lielisks darbs, augstvērtīgs mākslas darbs, kas ikvienam būtu jādzird. Mans otrs mīļākais bītlu albums.
Atzīme – 9/10
Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band (1967)
Pienācis ir laiks, kad man ir jāraksta par albumu, kas ir atzīts par labāko pasaulē (vismaz pēc Rolling Stone žurnāla top 500 albums). Un jāatzīst, ka tuvu ideālam tiešām ir šis bītlu 1968. gada veikums. Atmosfēra, psihodēlija, trakums, lieliskas melodijas, perfekts izpildījums. Dziesmas līdzīgi kā Revolver (pat vēl vairāk) arī ir diezgan narkotiskās noskaņās. Katra dziesma šeit ir lieliska, visīpaši Harisona indiskais Within You Without You, A Day In The Life (kura vispār ir atzīta par labāko dziesmu ne tikai no bītlu repertuāra, bet rokmūzikā kā tādā), Lucy In The Sky With Diamons, kuru klausoties tā vien gribas kaut ko lietot. Jā, es uzskatu šo par bītlu labāko albumu un noteikti, tas ir viens no maniem mīļākajiem albumiem mūzikā. Klausoties es nonāku pilnīgi citā pasaulē (līdzīgi, kad klausos kādu Pink Floyd albumu). Noteikti rekomendēju šo šedevru jebkuram. Klasika, šedevrs, popmūzikas virsotne.
Atzīme – 9,5/10
Reklāma
The Beatles (White Album) (1968)
Līdzīgi kā Metallica albumu dēvē par melno albumu, tad bītliem The Beatles arī tiek dēvēts par balto albumu. Ļoti apjomīgs albums. Ļoti daudz lieliskas dziesmas (tas ir dubultalbums). Šeit izpaužas bītlu daudzveidība. Ir stipri psihodēliski gājieni, gan pat dziesmas hard rock žanrā. Izpildījums ir ļoti labs un melodijas (daudzas jau dzirdētas un populāras, daudzas arī ne tik populāras) paliekošas atmiņā, kurām tiešām prieks dungot līdzi. Noteikti jāatzīmē tādi šedevri kā Back In USSR, While My Guitar Gently Weeps, Yer Blues, Helter Skelter. Varbūt priekš manis mazdrusciņ pa garu šis albums, bet sava krāsa tam ir un tiešām čupa ar lieliskām dziesmām.
Atzīme – 8,5/10
Yellow Submarine (1969)
Šis noteikti ir eksperimentālākais bītlu albums. Jā, šeit dzīvo populārā psihodēliskā dziesmiņa Yellow Submarine, bet pārējais materiāls ir diezgan dīvains. Ja apkopotu iepriekšējo albumu iekļautās psihodēliskās dziesmiņas un pareizinātu to skaitu ar 2, tad varētu izveidot Yellow Submarine pienācīgu turpinājumu. Šajā albumā vairākas kompozīcijas ir izpildītas izmantojot simfonisko orķestri, kas rada diezgan lielu klasiskās mūzikas iespaidu (mazliet līdzīgi The Moody Blues albuma Days Of Future Passed kompozīcijām). Interesants noteikti ir šis albums, tomēr es to neklausīšos ikdienā. Iespējams pārāk liela eksperimentēšana, bet bez odziņas.
Atzīme – 7/10
Tev patiks šie raksti
