Ko dari miedziņā?10

Sēžu uz dīvāna, adu, blakus snauž garās nakts no piektdienas uz pirmdienu nogurdināts dzīvesbiedrs. Pēkšņi viņš izvelk no kabatas pieclatnieku un sniedz man. Savācu, protams, bet viņš ņem un pamostas, dusmīgs, ka neesmu izdevusi atlikumu par nopirkto alu.

Mans dzīvesdraugs lika gulēt mazo un lasīja pasakas. Bija sarunāts, ja viņš iemigs, tad es pēc tam pamodināšu. Nu, eju un modinu. Viņš man saka: "Klausies, kādu pasaku mazajam izlasīju. Viņam baigi patika. Sēdēja stārķis ar zvirbuli un dziedāja. Nevienam tā lāga nesanāca, drīzāk jau ķērca. Tad pa kaimiņmājas logu izliecās varde. Nē, vardis! Un teica - ko jūs, meitenes, tik daudz (īsti nesapratu, ko) sapirkušas, kur mēs tagad to liksim?" Es brīdi domāju, nu pilnīgs bezsakars, ne pasaka. Prasu, kur tādu izlasījis. Šis: "Ko izlasīju?" Es: "Nu pasaku!" Šis: "Kādu pasaku???" Nu, izrādās, ka viņš to visu pa miegam safantazējis un pats neko neatceras, pārrēcāmies nenormāli. Vēl tagad, ja mājās kāds kaut ko pārjautā, tradicionālā atbilde ir "nē, vardis!"

Mans miesīgs tēvs vienmēr izcēlās ar burvīgām atbildēm no rītiem. Tā vienureiz mamma pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir pamodies, nolemj uzjautāt, cik pulkstenis, uz ko tēvs pārliecināti atbild: "Piecpadsmit pāri galvai". Citā reizē viņš atbildēja, ka nevar celties, jo viņam padēklis biksēs! Ja pareizi atceros, padēklis ir ola, ko liek vistām ligzdā, lai viņas dētu, vismaz mūsu pusē to tā sauca.

Es nevaru pagulēt apģerbta, vakarā aizeju gulēt pidžammā vai naktskreklā, no rīta pamostos plika, a pa kuru laiku novilku, neatceros. Mājās jau sen vairs nevelku liekus apģerba gabalus, bet ciemos ta jāvelk. Nu, un vienreiz bijām kāzās, kur visi viesi uz matracīšiem lielā zālē nolikti uz dusu. Nakts vidū pamostos no tā, ka vīrs rausta aiz rokas un sēc - "Kas, tu traka paliec?" - es, slaidi izslējusies virs pārējo, vēl nedamigušo viesu izbrīnītiem ģimjiem, eleganti pliku torsu, ar autopilotā novilktu krekliņu rokās. Ui, man kauns vēl tagad acīs skatīties pavecākajiem radiem.

Nesen ielīdu gultā palasīt grāmatu pirms iemigšanas, vīrs jau aizmidzis, guļu, uzgriezusi muguru, un tik jūtu, ka šis pa miegam raustās. Pēkšņi mans ziemeļpols saņem pamatīgu spērienu. Vīrs nobrēcas:" Vārti!!!", apmetas uz otriem sāniem un guļ tālāk, a man tāda sajūta, ka mugurkauls teleskopiski sabīdīts - zilums nākamā dienā konkrēts, vīrs taisnojas, ka sapņojis, ka ar čomiem futeni spelējis.

Mana māsa daudz un bieži pa miegam runāja. Arī uz jautājumiem atbildēja (tikai nesakarīgi gan). Reiz es lasu, šī jau guļ. Pēkšņi viņa pieslejas sēdus, skatās uz mani niknām acīm un saka: "Stulbi gan, ka tu neesi vārna". Mēģināju noskaidrot, kāpēc gan tā, bet māsa kļuva vēl dusmīgāka, briesmīgā sašutumā nošņācās, lai tak es ejot di..... un likās uz otriem sāniem.

Oj, nu man lielākie murgi asociējas ar periodu, kad sīkajam bija pirmais mēnesītis un mēs tādi visi neizgulējušies, pārguruši, nu un attiecīgi murgojoši. Atceros, reiz vīrs aizmidzis, nu es arī tā kā sagurusi, līdīšu gultā, šis pēkšņi pielec sēdus, skatās uz mani un saka: "Pateikšu tev baigo noslēpumu, tu tikai nevienam nesaki."  Es prasu: "Ko tad?"  Šis čukstus atbild: "Tu tikai nevienam nesaki, ka es esmu Latvijas pirmais prezidents Čakste!"

Bērnībā mēdzu pus pa miegam līst no gultas ārā un iet sarunāties ar istabas puķēm. Tad vēl laukos sīka pa nakti gāju uz virtuvi čurāt, pārskatīšanas pēc ielaidu nepareizajā traukā - piena kannā. Brāļi arī izcēlās ar runāšanu miegā. Viens no viņiem mēdza pastaigāties, un vienā šādā pārgājienā apstājās pie gultas un apcūrāja otru brāli.