Ahmedam jau no bērnības bija skaista balss. Tā visu viņa ģimeni priecēja no rītiem kā skaistas lakstīgalas dziedāšana uz palodzes pie atvērta loga. Tēvs tad vienmēr pagriezās pret otru brāli un sacīja: „Paklausies Amir, tā dzied eņģeļi. Tava balss līdzinās aizsmakuša suņa pirdieniem, kam dirsā ir iesmērēta svecīte. Ej palūdz Allahu, lai dāvā tev jaunu balseni un pie reizes jaunu seju, Tu ģimenes kauna traips!!” Amirs nospļāvās uz grīdas un sacījas: „Man pie dirsas, ko tu saki, es eju iedzert alu!!”
Tēvs lutināja mazo Ahmedu visvairāk. Ahmeds pat bija iestājies pilsētas korī un saņēmis lielu ļaužu atzinību par savu skaisto balsi. Pēc kāda laika Tēvs sāka pamanīt uz Ahmeda sejas neskaitāmas pinnes, kas lika viņa dēlam izskatīties pēc pumpainas žurkas. Tēvs sāka uztraukties, jo zināja, ka ar pubertāti atnāks ari balss lūzums un Ahmeda balss līdzināsies vecākā dēla balsij, padarot viņu par vēl vienu kauna traipu. Viņš ieveda mazo Ahmedu savā istabā. No apakšējās skapja atvilktnes, viņš izvilka sarūsējušu metāla kasti ar slēdzeni. Atslēdzis to, viņš izņēma izbalējušu saņurcītu playboy žurnālu, kura vāku rotāja Karmena Elektra. Ahmeda acis iepletās, viņš vēl nekad nebija redzējis sievietes seju, jo visas sievietes pilsētā ievēro Hidžābu, aizsedzot savu seju un ķermeni. „Ahmed manu dēl, šis žurnāls bija man vienīgais prieks un lepnums pirms tavas mātes. Augām dienām es neatrāvu ne acu no Karmenas, tie tik bija vecie labie un ari lipīgie laiki.” Atvēris vidējo lapusi, mazais Ahmeds redzēja Karmenu pilnā krāšņumā. „Vai šitie ir īsti?”, viņš jautāja tēvam. „Nē dēls, bet acīm patīkamāki. Ar šiem salīdzinot tavai mātei vispār nav krūšu.” Ahmeds glāstīja Karmenas bildi žurnālā un mazai ziķers momentā bija stāvus. Tēvs iedeva Ahemdam rokās žurnālu: „Lai Tev prieks, bļeģ” un izgāja no istabas. Kad Ahmeds bija beidzis, tēvs viņu aizveda pie sava brālēna, kas bija ārsts, zobārsts. Viņš Ahmedu izkastrēja, lai viņam saglabātos skaistā balss.
Ahemdam zaudējot savu vīrišķību, zuda ari viss prieks par dzīvi. Viņš augām dienām sēdēja dīvānā un ēda. Viņš ēda tik ļoti, ka pieņēmās svarā pa divdesmit kilogramiem un izskatījās pēc lielas cūkas ar eņģeļa balsi. Kad tēvs sāka kliegt uz Ahmedu, ka neko nedarot tik dzīvojot uz kakla un apēdot visu pārtiku, tad Ahmeds sāka dziedāt. Tēva sirds atmaiga un smaidot sacīja: „Ak tu manu puisēn, cik tu skaisti dziedi un galvenais jau ir iekšējais skaistums”, tēvs pasakot izvilka no kabatas zefīra gabaliņu un iedeva to Ahmedam. Tēvam ejot prom, viņš nopirdās un iekožoties zefīrā noteica: „Idiots”
Pēc laika Ahmeds kļuva tik resns un slinks, ka viņu izmeta no kora un laiskā kastrēta kaķa dzīve, kur viņu augām dienām lutināja bija beigusies. Pat dziedāšana Tēva dusmas nerimdināja, viņš Ahmedu izdzina art vāli no mājas: „Tu treknais impotent, lai es tevi vairs te neredzētu” Bet Ahmeds ilgi nedzīvoja uz ielas, viņš ar savu skaisto balsi dabūja darbu par einuhu. Visu dienu viņam bija jāstāv blakus šeiham, kamēr viņš mīlējās ar savām piecdesmit sievām. „Uzdziedi resni”, šeihs pavēlēja un Ahmeds sāka dziedāt. „Pie svētā Alaha, tu neredzi kā es kustos, kā noplakšķ viņas dibens? Ritmā dziedi!!” šeihs jau dusmīgā balsī sacīja. Ahmedam šis viss akts neizraisīja nekādu emociju, mazai ziķers pat nepakustējās, viņš paskatījās lejup un noteica: „Šis zirgs sen jau kā beigts” un turpināja ēst čipšus, birdinot tos uz sava spalvainā vēdera.
Šeihs apņēma par sievām vēl desmit daiļavas un Ahmeds ēdos zefīrus ar vienu acis uzlūkoja tās. Pēkšņi zefīrs izkrita no Ahmeda rokām. Viņa sirds sāka sities straujāk. Šis augums, tas bija kur redzēts, šīs krūtis, uz tām tika uzspricēts. „Karmena Elektra”, viņš noteica, norijot skaļi siekalas. Mazais izķers iepulsējās. „Tas ir dzīvs, tas ir dzīvs, vecais zirgs ir dzīvs”, Ahmeds kliedza pa visu harēmu. „Tas ir Karmenas spēks”, viņš nodomāja un uzpliķēja pa biksēm zem jostas vietas.
Nākamās reizes, kad šeihs mīlējās ar savām sievām, ziķēr pulsēja vēl straujāk, viņš meta acis uz Karmenu. „Kā es gribētu viņai no sejas noraut to lakatu atvērt muti un ieauļot tajā ar savu pusdzīvo zirgu, lai tas iedzer viņas dzīvības sulas. Tas tik būtu kā pasakā.” Ahmeds jau sāka pamanīt, ka Karmena ar sāk mest acis uz viņu, ikreiz, kad viņš sāk dziedāt. „Viņa mani grib, es jūtu, tā pupainā mani grib”, ‘viņš nodomāja, kad viņu acu skatieni atkal satikās.
Pusnaktī Ahmeds lavījās uz Karmenas istabu, grīdas dēļi ik uz soļa ķīkstēja. Pusceļā viņš apstājās, jo nogura. Iepūtis inhalatora baloniņu, viņš devās tālāk. Ticis līdz viņas istabai, viņš klusām vēra viņas durvis vaļā. Atveros tās viņš bija pārsteigts. Karmena stāvēja viņa priekšā kaila un glāstīja savas varenās krūtis. „Es jau domāju, ka tu nenāksi”, viņa kārdinoši sacīja iekožoties sev lūpā. Ahmeds piegāja pie viņas un nolaizīja viņai kaklu, pasmaidīja un sacīja: „Garšo pēc brīvības!!” Mazais ziķers bija stāvus kā jaunībā pie playboy žurnāla. „Esmu gatavs auļot tavā mutē ar zirgu, rādi savu seju, Karmen!!” sacījis, viņš ar spēku norāva no viņas sejas lakatu. Viņš bija šokā, ko redzēja, ziķers dabūja sirdstrieku un nomira uz neatgriešanos. Ahmeds skatījās viņai acīs un dusmīgi teica: „Zini, mana dirsa un tava seja varētu būt dvīnes!!!”, viņš pagriezās un ejot prom no kabatas izvilka zefīriņu un iekožoties sacīja: „Ai pie dirsas, aiziešu tēvam paprasīt, lai iedod atkal to žurnālu, varbūt zirgs atkal atdzīvosies”
