Šis ir paties stāsts par kādu puisi! Kurš ir students un kuram gadijās ķibele! 
Tad nu lūk es stāstīšu tieši tā, kā viņš man stāstija!
Tātad, reiz kādā jaukā dienā devos uz rīta agro autobusu, kas attiet 4:16! Piecēlos pus 4, ātri apģērbos, savācu visu, ko vedu parasti līdzi un gāju lejā! Iekāpu ar mammu auto un devos nu ceļā! Likās, kā jau parasts rīts, neko nenojautu par tuvojošām briesmām. Tad, kad bijām klāt noteiktajā vietā - pieturā sēdējām un gaidijām. Nu sēžam, sēžam, parunājam ir viss ok. Pienāk jau autobusa tuvošanās laiks, bet kā nav tā nav! Pēkšņi sākam skatīt aiz apvāršņa un šeku reku brauc mans mīļais autobuss. Bet......Te nu prieki sākas pēķšņi sarauj vēderu Es uzreiz metos ārā no mašīnas, bet kā redz nelaime seko uz katra stūra. Paslīdu uz ledus, kas izveidojusies uz palielas peļķes un saplēšu biksēm apakšu jeb kā tautā saka šekumu. Nospļaujos un maucu ātri krūmos. Autobuss jau tuvu a es vēl sēžu un cīnos ar to brūno lāci. Nezināju vai paspēju izdarīt visu vai nē, bet autobuss jau klāt . Noslaucos ātri un aizelsies skrienu! Domaju viss kārtībā Nekas vairs nedraud! Nopērku biļetīti priecīgs un nedaudz gandarīts par cīņu sēžos savā vietā. Izņemu austiņas un telefonu un sāku savu nelielo trip uz pilsētu. Jau mazliet iemidzis un jau kādu laiku pabraucis pamožos no dīvainas sajūtas. Un te jau sāka lielie s*di. Atkal sarauj vēderu, izskatījas, ka turpinājums iepriekšējai cīņai. Sēžu, sēžu! ciešos, ciešos līdz nākamajai pieturai, kurā zināju ka ir tualete. Sēžu un ciešos, no malas izskatoties tā, ka tūlīt dzemdēšu. Neizturu un saprotu šis mūk laukā. Skrienu pie šoferīša un sāku "Ātrāk stājies malā, baigi vajag" un stāvu saķēris visu tā, ka būtu pielicis bikses, bet niknais un brūnais lācis jau bij pastrādājis, tāpēc ja izskatijās ka biksēs lācis tad zin arī bija. Uzreiz kad apstājas autobus metos ārā pa durvīm, tā kā nekad nebiju skrējis, jutos tā kā būs tulīt pirmā vieta maratonā. Aizskrienu aiz autobusa un sāku cīņu. Bet skatos maita mani uzveicis negodīgā cīņa atstājot aiz sevis apakšveļā. Izdaru darāmo, bet domāju ko darīt ar tām piedirstām apenēm? ahh ātri reaģēju novelkot bikses un to pielikto , aizmetot mežā. Uzvilku atpakaļ bikses un devos atpakaļ autobusā. Sēžu tā neērti jo smaka ar nāk neliela. Jo kā nekā šekums ta caurs. Nedaudz bet tomēr caurs. Tā nu sēdeju un gaidiju kad ātrāk būšu klāt galapunktā. Tāds nu cilvēka brauciens uz pilsētu izvērtās!
+
