Aņuki, kas sasmīdinās neķītreļus8

Reiz Teksasā dzīvoja kāds pavecāks pāris - Rejs un Besija. Rejs vienmēr bija gribējis iegādāties īstus kovboju zābakus. Kādu dienu viņš tādus arī ierauga izpārdošanā un nopērk, uzvelk un staigā lepni. Viņš ieiet mājā un prasa sievai: ''Vai pamani manī ko atšķirīgu?''
Besija paceļ acis no sava adīkļa, uzmet ātru skatienu un saka: ''Nē.''
Saniknots Rejs aizsteidzas uz vannas istabu, noģērbjas un dodas atpakaļ uz istabu pilnīgi kails, izņemot zābakus, un šoreiz mazliet skaļāt prasa sievai: ''Vai pamani tagad ko atšķirīgu?''
Besija nopūšas, noliek adīkli klēpī un saka: ''Rej, kas gan var atšķirties? Tas karājas uz leju uz šodien, arī vakar tas karājās uz leju un arī rīt tāpat karāsies.''
Rejs pārskaities kliedz: ''VAI TU ZINI, KĀPĒC TAS KARĀJAS UZ LEJU, BESIJ? TAS KARĀJAS, JO SKATĀS UZ MANIEM JAUNAJIEM ZĀBAKIEM!!!''
Besija negrasās palikt atbildi parādā un ar smīnu noteic: ''Vajadzēja pirkt cepuri, Rej, vajadzēja pirkt cepuri.''   

Mazais Džonijs dodas brokastot. Tā kā ģimene dzīvo laukos, mamma vaicā vai viņš jau pabarojis lopiņus. ''Vēl nē,'' atbild Džonijs. 
''Labi, dabūsi brokastis tikai tad, kad būsi to izdarījis.''
Mazais Džonijs ir nokaitināts, tāpēc viņš iet pabarot vistas un iesper vienai. Viņš iet pabarot cūkas un iesper vienai. Viņš iet pabarot govis un iesper vienai. Tad viņš atgriežas atpakaļ istabā un mamma pasniedz viņam bļodu, kurā ir tikai brokastu pārslas. 
''Kur ir manas olas un bekons? Kāpēc bļodā nav piena?'' viņš sašutis vaicā.
''Nu,'' mamma iesāk, ''Es redzēju kā iesper vistai, tāpēc nedēļu nedabūsi olas. Es redzēju kā iesper cūkai, tāpēc nedēļu nedabūsi bekonu. Es arī redzēju kā iesper govij, tāpēc nedēļu nedabūsi pienu.''
Tieši tad uz brokastīm nāk tēvs un aizsper kaķi pāri pus istabai. Mazais Džonijs paskatās uz mammu un ar smaidu prasa: ''Vai tu viņam pateiksi, vai to darīt man?''