Telefona sarunas laika gaitā: senlaicīgas fotogrāfijas ar cilvēkiem, kuri runā pa telefonu 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.
Dosimies pastaigā pa vēsturi un ieskatīsimies pagātnē, kad telefons bija prātu satriecošs izgudrojums.
Telefona sarunas laika gaitā: senlaicīgas fotogrāfijas ar cilvēkiem, kuri runā pa telefonu 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.
Dosimies pastaigā pa vēsturi un ieskatīsimies pagātnē, kad telefons bija prātu satriecošs izgudrojums.
Šie ir vecie, labie fotoattēli, kuros redzams, kā cilvēki tērzēja pa tālruni 1800. gadu beigās un 1900. gadu sākumā.
Šīs fotogrāfijas parāda, kā tālrunis mainīja dzīvi. Tā nebija tikai tehnoloģija: bet arī liela loma tā laika dzīvē. Cilvēki runāja un piedalījās dažādu darījumu kārtošana — tas viss, izmantojot šo jauno izgudrojumu.
Stāsts sākas ar Aleksandru Greiemu Bellu, kur tiek uzskatīts par telefona https://ieej.lv/pBpYj izgudrotāju. 1876. gadā Bels patentēja savu izgudrojumu, iezīmējot izšķirošu brīdi vēsturē.
Agrīnie tālruņi bija vienkārši, un tie sastāvēja no raidītāja, kurā runāt, un uztvērēja, ar kuru varēja klausīties.
Šīs ierīces pārraidīja skaņu, pārvēršot to elektriskos signālos, pārvietojoties pa vadiem uz citu tālruni, kur process tika apgriezts, lai atjaunotu sākotnējo skaņu.
Sākotnēji tālruņi bija retāk sastopami un galvenokārt tika atrasti uzņēmumos vai turīgās mājsaimniecībās. Tomēr, pilnveidojoties tehnoloģijām un paplašinoties infrastruktūrai, tālruņi kļuva pieejamāki plašai sabiedrībai.
1800. gadu beigās parādījās tālruņu centrāles, kas ir centrālās vietas, kur operatori manuāli savienoja zvanus, pievienojot un atvienojot vadus.
Šī sistēma ļāva lietotājiem zvanīt uz dažādām vietām, pieprasot savienojumus ar operatoru starpniecību.
Līdz 20. gadsimta sākumam telefons bija kļuvis par sabiedrības neatņemamu sastāvdaļu, mainot cilvēku saziņas veidu.
Rotācijas tālruņu ieviešana 1910. gados un sekojošās automatizētās komutācijas sistēmas vēl vairāk racionalizēja zvanu veikšanas procesu.
Apmēram 1893. gadu pasaulē vadošā valsts pēc tālruņu skaita uz 100 personām, bija Zviedrija ar 0,55 visā valstī, bet 4 — Stokholmā (10 000 no 27 658 abonentu kopskaita). Tas ir salīdzinājumā ar 0,4 ASV šajā gadā.
Tālruņa pakalpojumi Zviedrijā attīstījās, izmantojot dažādas institucionālas formas: International Bell Telephone Company (ASV starptautisks uzņēmums), pilsētu un ciematu kooperatīviem, Stokholmas General Telephone Company (zviedru privāts uzņēmums) un Zviedrijas telegrāfa departamentā (daļa Zviedrijas valdība).
Tā kā Stokholma sastāv no salām, telefona pakalpojumi sniedza salīdzinoši lielas priekšrocības, taču nācās plaši izmantot zemūdens kabeļus.
Konkurence starp Bell Telephone un General Telephone un vēlāk starp General Telephone un Zviedrijas telegrāfa departamentu bija intensīva.
1893. gadā ASV teledensitātes ziņā ievērojami atpalika no Zviedrijas, Jaunzēlandes, Šveices un Norvēģijas.
ASV kļuva par pasaules līderi lelefonu jomā, kad 1893. gadā un 1894. gadā beidzās Bell patentu termiņš, pastiprinoties daudzām neatkarīgām telefonu kompānijām.
Līdz 1904. gadam vairāk nekā trīs miljoni tālruņu ASV bija savienoti, izmantojot manuālās sadales centrāles.
Līdz 1914. gadam ASV bija pasaules līdere tālruņu blīvuma ziņā, un tām bija vairāk nekā divas reizes lielāks teleblīvums nekā Zviedrijā, Jaunzēlandē, Šveicē un Norvēģijā.
Salīdzinoši labie rādītāji ASV bija, neskatoties uz to, ka konkurējošie telefonu tīkli nebija savstarpēji savienoti.
Feinas vēsturiskas bildes.
https://media.tenor.com/IGjDL2QUgIkAAAAd/that-is-history-lance-geiger.gif