Merkurs - tuvākā planēta pie Saules!12

Merkūra ass ir gandrīz perpendikulāra ar tās orbītu, līdz ar to uz planētas poliem saules stari nenonāk. Tajās vietās, krāteros, arī atrodas nelielas ūdens krātuves, visdrīzāk cietā agregātstāvoklī. Rodas jautājums. No kurienes tad parādījās tas ledus? Zinātnieki uzskata, ka pie vainas varētu būt komētas. Jo komēta, pēc būtības ir milzīgs ledus gabals, kuram apkārt ir putekļi un dažādi kosmosa atkritumi. Saules gravitācijas spēks pievelk šīs komētas, no kurām daļa nokrīt uz planētas.

Zinātnieki ir atklājuši vēl vienu interesantu lietu. Izanalizējot krāterus, tad, kad saules stari, atstarojoties no krāteru sienām, nokļūst pašos dziļākajos krātera nostūros, viņi izkausē sasulušo ledu. Tāpēc arī mēs viņu nespējām nofotografēt.

Taču tas nenozīmē, ka tur pastāv dzīvības formas, ja uz planētas ir ūdens. Tas ir tāpēc, ka apstākļi un vide uz šīs planētas nosaka to, ka tur nevar eksistēt dzīvības formas. Pat teorētiski nevar.

Sakarā ar straujām temperatūru izmaiņām, kas tika minētas jau iepriekš, var pievienot to, ka tur nav biezas atmosfēras. Ir tikai neliela, plāna eksosfēra (augšējais atmosfēras slānis), kuru atomi atraujas no virsmas dēļ saules vētras, saules stariem un mikrometeorītiem. Pie tam, tā atmosfēras virsma izskatās aptuveni kā sačokurojusies mandarīnu miza.

Skrāpējumi un krāteri, liecina par to, ka planēta spiežas kopā. Šis process jau sākās no pašiem pirmsākumiem, kad planēta piedzima un turpina spiesties kopā vēl šobaltdien. Pie tam, Merkuram nav neviena pavadoņa, kurš apspīdētu planētu nakts tumsā.

Tas, kas notiek dienā, ir vienkārši neticami. Tad kad saule uzlec, viss notiek kā parasti. Tikko saule nonāk dienasvidū, viņa apstājas un sāk virzīties atpakaļ uz saullēktu, tad atkal apstājas un maina virzienu uz Rietumiem.

Tas tiek izskaidrots ar savādi izstieptu orbītu, kā arī ātrumu ar kuru griežas planēta apkārt savai asij.

Ļoti īpatnēji, ka Merkura kodols ir šķidrs. Par to liecina magnētiskā lauka īpašības. Jaudas ziņā, tas ir aptuveni kā viens procents no Zemes, taču viņa ir superaktīva. Saules vētras magnētiskais lauks, kopā karsto Saules plazmu, periodiski nokļūst uz planētas virsmas, tādā veidā izveidojot spēcīgus magnētiskos tornado aptuveni 800 km diametrā. Tā ir viena trešdaļa no planētas izmēra.

Neskatoties, uz nosacīti mazo attālumu, mēs vēl joprojām maz ko zinām par šo plaņētu.

Tā kā viņa atrodas pārāk tuvu zvaigznei, mums ir pārāk sarežģīti uz viņu aizlidot. Vieglāk būtu aizsūtīt satelītu uz Jupitera orbītu.

Atrodoties planētas orbītā, aparāts būs mūžīgā kritienā uz Sauli, dēļ tās lielās gravitācijas. Tas padara ļoti sarežģītu izpētes procesu. Mēs pat nevaram izmantot tādus teleskopus kā Hubble.

Taču tehnoloģijas nestāv uz vietas.

Kādreiz mēs uzzināsim vēl daudz interesanta par šo lielisko planētu.

Taču lai viņu kolonizētu, mēs varam pilnībā aizmirst par to.

Tad jau labāk lidot uzreiz uz Sauli.

* * *

Paldies par uzmanību :)