Atklājumi kosmosā.2
37
0
Zemes pētniecīas satelīts apriņķo sauli.
1959.g. 2. janvārī, Mēness izpētes programmas ietvaros, PSRS no Baikonūras kosmodroma palaida kosmosā "Luna-1" - pirmo kosmisko aparātu, kas palidoja garām mūsu planētas pavadonim un ieņēma heliocentrisku orbītu."Luna-1" uzdevums bija veikt zinātniskus eksperimentus Zemes atmosfēras augšējos slāņos; izmantojot magnetometru, Geigera skaitītāju, scintigrāfu, mikrometeorītu detektoru, radioraidītāju un telemetrijas ierīci, izpētīt Mēnesi un tad ietriekties tā virsmā, nogādājot tur PSRS ģērboni.
3.janvārī, atrodoties 119,500km attālumā no Zemes, no "Luna-1" tika izlaists 1kg nātrija gāzes. Kosmiskajā telpā nonākusī gāze izkārtojās oranži spīdošā, komētu atveidojošā mākonī, kas bija redzams virs Indijas okeāna. Eksperiments tika veikts, lai novērotu, kādas īpašības gāzei piemīt atklātā kosmosā.
Tomēr aparāta liktenis bija savādāks nekā konstruktoru ieplānotais - kontroles centra programmēšanas kļūdas dēļ "Luna-1" palaišanas raķetes pēdējā posma degviela tika sadedzināta ne tajā laikā, kad bija paredzēts un rezultātā aparāts 5900km attālumā palidoja garām Mēnesim, izrāvās no Zemes gravitācijas lauka un galarezultātā kļuva par Saules pavadoni, kura orbīta tagad atrodas starp Zemi un Marsu.
Ceļojot caur van Allena radiācijas joslu, kas atrodas Zemes magnētiskajā laukā, "Luna-1" scintigrāfs tās ārējā joslā konstatēja nelielu skaitu augsti enerģētiskas daļiņas. Tāpat aparāts pirmo reizi novēroja Saules vēja - no zvaigznes izmestu, lādētu jonizētas plazmas daļiņu - plūsmu. Vēl "Luna-1" nodibināja pirmos radiosakarus ar Zemi no attāluma, kas lielāks par 500 000 km un ar tā palīdzību tika secināts, ka Mēnesim nav savs magnētiskais lauks ("Chandrayaan-1" noteica, ka Mēnesim tomēr ir ļoti vājš magnētiskais lauks, taču to neveido ģeodinamiskie procesi kā tas ir Zemei, bet kristālisko iežu magnetizācija, kas, domājams, izveidojusies pavadoņa jaunībā).
Kepler 78b. Planēta kurai nevajadzētu pastāvēt.
Kosmoss, šķiet, nekad nebeigs pārsteigt zinātniekus, liekot tiem ik pa laikam no jauna pārskatīt savus priekšstatus par Visuma, zvaigžņu un planētu evolūciju. Šogad Gulbja zvaigznājā 400 gaismas gadu attālumā no Zemes atklātā citplanēta Keplers-78b, raksts par kuru 30. oktobrī publicēts žurnāla "Nature" tīmekļa versijā, atrodas tik tuvu savai zvaigznei, ka pēc esošajām teorijām par planētu veidošanos tai nemaz nevajadzētu pastāvēt. Šķidras lavas klātā "elles" planēta, uz kuras vidējā temperatūra ir ap 2400 grādu pēc Celsija skalas, apriņķo G-tipa (Saulei līdzīgu) zvaigzni ik katrās 8,5 stundās (sal. ar 365 dienu Zemes apriņķošanas periodu). Keplera-78b orbitālais attālums līdz zvaigznei ir mazāks par 1 miljonu jūdžu. Salīdzinoši tas ir 10 reižu tuvāk nekā Merkurs atrodas no Saules.
"Šī planēta ir neizprotams noslēpums," saka viens no raksta autoriem, Hārvarda-Smitsona Astrofizikas centra (ASV) astronoms Deivids Leitems (David Latham). "Mēs nezinām ne to, kā tā izveidojusies, ne arī, kā nonākusi tur, kur tā atrodas tagad. Vienīgais, ko mēs zinām: tas nevar turpināties mūžīgi."
Laikā, kad veidojās planētu sistēma, kurā ietilpst arī Keplers-78b, jaunā zvaigzne bija krietni lielāka, nekā tā ir tagad. Faktiski Keplera-78b tagadējā orbīta toreiz atradās zvaigznes iekšienē. "Planēta nevarēja izveidoties zvaigznē," kolēģi papildina Dimiters Seselovs (Dimitar Sasselov). "Taču tāpat tā nevarēja pārvietoties līdz tagadējai orbītai no tālākas vietas un nosacīti apstāties. Nākot no ārpuses, tai neapstājoties būtu bijis jāturpina ceļš tālāk uz zvaigzni."
Pētot Lībijas stiklu, atrod senas, virs Sahāras uzsprāgušu komētas kodola daļu.
Gandrīz ikviens ir dzirdējis par Senās Ēģiptes 18. dinastijas faraona Tutanhamona kapa dārgumiem, kurus 1922.g., pēc 32 gadsimtu aizmirstības, dienas gaismā atkal izcēla angļu arheologs Hovards Kārters. Šo dārgumu vidū ir arī kāda labi saglabājusies sakta, kuras vidū redzams no dzeltena silīcija stikla darināts spārnots skarabejs - svētā, neredzamo radīšanas spēku simbolizējošā Ēģiptes mēslu vabole. Izrādās, šī vabole, jeb, pareizāk sakot, stikls, no kā tā izgatavota ir radies pirms 28,5 miljoniem gadu, kad Zemes atmosfērā virs mūsdienu Ēģiptes uzsprāgusi komēta. Sprādzienā atbrīvojās liela termālā enerģija, kas tuksneša smiltīs aptuveni 6000 km2 plašā apvidū izveidoja plānu stikla kārtiņu. Miljonu gadu laikā, smiltīm kustoties un pārvietojoties, tā sauktais Lībijas stikls ir erodējis, sadaloties nelielos dzelteni zaļganos gabalos, kurus Nīlas lejteces un Vidusjūras dienvidu piekrastes iedzīvotāji jau izsenis izmantojuši rīku un rotas lietu izgatavošanā. Pētot Lībijas stikla iegulas, zinātnieki nejauši uzgāja arī vienu nelielu, tumšas krāsas oli, kura sastāva analīzes ļāva izvirzīt hipotēzi, ka tas ir pirmais zināmais, kādas uz Zemes nonākušas komētas kodola fragments.
Zemes ģeoloģiskās vēstures laikā mūsu planētā ir ietriekušās vairākas komētas, stāsta žurnāla "Earth and Planetary Science Letters" 382. laidiena tīmekļa versijā publicētā pētījuma vadītājs, Vitvotersrendas universitātes (Dienvidāfrika) profesors Deivids Bloks, iespējams, arī 1908.g. Rietumsibīrijā nokritušais Tunguskas meteorīts patiesībā bija komēta, taču, atšķirībā no meteorītiem, kas ir asteroīdu paliekas, komētu cietā viela, izņemot mikroskopiskus putekļus, līdz šim uz Zemes nebija atrasta.
Komētas, kas kā debesu ķermeņi veidojušies vienlaicīgi ar asteroīdiem, no pēdējiem atšķiras ne tikai ar savu izstiepto orbītu, bet arī ķīmisko sastāvu.
Zeme būs apdzīvojama vēl vismaz 1,5 milijardus gadu.
Visam, kam šajā pasaulē ir sākums, reiz pienāk arī beigas. Šī aksioma ir spēkā arī runājot par sarežģītu dzīvības formu, tai skaitā cilvēka eksistencei piemērotu apstākļu pastāvēšanu uz mūsu dzimtās planētas Zemes.
Tomēr, vismaz attiecībā uz šo jautājumu, uztraukumam pagaidām nav pamata - atbilstoši Austrumanglijas universitātes (AAU) zinātnieku pētījumam, kura rezultāti publicēti žurnāla "Astrobiology" š.g. septembra numurā, cilvēki uz Zemes varēs dzīvot vēl vismaz 1,5 miljardus gadu ilgi.
Tev patiks šie raksti
