Hokeju sācis spēlēt pie Latvijas hokeja leģendas Ulda Opita, pārstāvējis savu valsti U20 čempionātā, trīs sezonas aizvadīja spēlējot Rīgas "Dinamo" sistēmā, lielākoties HK Rīga komandā. Lielajā komandā pieteikts 11 spēlēs, laukumā devies četrās. Kontinentālajā hokeja līgā aizadījis mazliet vairāk kā desmit minūtes. Varētu šķist jocīgi, kāpēc spēlējis tik maz. Sezonu uzsāka Latvijas Virslīgas čempionvienībā - HS Rīga/Prizma. Pēc deviņām aizvadītām spēlēm pameta Latviju un tagad ir leģionāra gaitās Austrijā.
Andris Siksnis: Beidzot izbaudu leģionāra statusu0
32
0
Autora bilde
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Andris Siksnis
Dzimis: 1993. gada 6. maijā
Augums: 179 cm.
Svars: 84 kg.
Pozīcija: Labās malas uzbrucējs
Hobijs: Vasarā atpūsties Vidzemes akmeņainajā jūrmalā
Dzīves moto: Dzīvot, lai cienītu sevi un būtu mierā
-Tu esi hokejists, kuram karjera ir ļoti līdzīga, kā lielākajai daļai latviešu spēlētāju. Esi pārstāvējis savu valsti U20 čempionātā, spēlējis pret jaunajiem NHL hokejistiem kā Filipu Forsbergu, Rasmu Ristolainenu, apostījis gaisu KHL, bet tagad spēlē Austrijas otrajā līgā.
-Tāda mums ir situācija. Pēc spēlēšanas Hokeja Klubā "Rīga" nav neviena cita profesionāla kluba Latvijā, kur spēlēt. Vienīgais - Rīgas "Dinamo". No junioru līgas ir jāmēģina ielēkt profesionālajā hokejā. Ja to dara ārzemēs, tad tu esi leģionārs, attiecīgi - limitētas vietas. Tāpēc, pirmajā sezonā pēc juniora līgas, uzreiz neielēkšu KHL. No kaut kurienes ir jāatsperas, sāku ar Austrijas otro līgu.
-Jaunieša vecumā tev ar rezultivitāti nebija problēmas. Nebiji pats labākais, bet stabils spēlētājs, kuram varēja uzticēties. Kā tu pats sevi raksturotu toreiz?
-Runājot par pirmo sezonu Latvijas Virslīgā (2009/2010), bija grūti. Uzreiz ielika pie pieaugušajiem , tad likās, ka virslīgas līmenis ir augsts. Katrā spēlē bija jāatdod viss, lai būtu iespēja cīnīties par uzvarām. Mums pretī nāca spēcīgas komandas - Liepājas Metalurgs - 2, Monarhs, Daugavpils "Latgale", Elektrēna "Enerģija".
-2010./2011. gada sezonā tev bija iespēja tikt Latvijas U18 izlasē. Sagatavošanās posmā aizvadīji tikai vienu spēli, kāpēc uzreiz tiki atskaitīts?
-Aizvadīju vienu periodu. Notrenējāmies vienu nedēļu, Volvo hallē. Tad mums bija jānospēlē pirmā pārbaudes spēle. Spēlei tika pieteiktas piecas maiņas. Tiem, kuriem pirmajā periodā spēle neaizgāja, bija brīvi. Tā treneri nolēma.
-Tās pašas sezonas sākumā tev bija iespēja tikt HK Rīga komandā. Netiki, jo priekšā bija pieredzējušāki spēlētāji?
-Viennozīmīgi, jo bija jākonkurē ar 89. un 90. gadiem. Es netiku,[Rustams] Begovs arī. Labi vien bija, ka netiku, jo visa sezona būtu pagājusi filmējot spēles. Spēles laiks būtu ļoti niecīgs, ja vispār tāds būtu. Atlase bija ļoti nopietna. Treniņnometne sākās ar divām nedēļām stadionā un zālē. Pēc tam bija divas nedēļās Brocēnos - ledus un sausie. Tos abus posmus es izgāju, augusta sākumā, kad sākās pirmās pārbaudes spēles mani atskaitīja.
-Nākamajā sezonā tiki HK Rīga komandā, un kopumā spēlēji pat trīs līgās. Fiziski un morāli biji gatavs?
-Labs sākums bija HK "Juniors Rīga" komandā, kas spēlēja MHL B divīzijā. Sezonas sākumā savācu daudz punktus gan [Latvijas] virslīgā, gan MHL B. HK Rīga treneris Tambijevs ieraudzīja, ka labi spēlēju un izsauca uz augšu. Rīgā sezonā es augstāk par ceturto maiņu netiku, spēles laiks bija mazs. No vienas puses labi, ka mani paņēma no otras es maz spēlēju, pazaudēju vārtu garšu. Pēc tam saslimu, gandrīz visu decembri izlaidu, atgriezos Juniorā un bija smagi uzsākt. Produktīvāk būtu bijis, ja nespēlētu HK Rīga komandā. Nebiju īsti gatavs līmeņa prasībām, kas bija MHL.
- Kā tu apvienoji mācības ar hokeju, nebūs kauns rādīt savu atestātu bērniem?
- Skolā bija pretimnākoši skolotāji. Cik man laiks atļāva, apguvu zināšanas tālmācībā, kad beidzās sezona, tad gāju nokārtot parādus vasarā. Ņemot vērā to, ka mācību gads ilgst deviņus mēnešus, bet es kopā biju uz diviem, skolu pabeidzu labi.
Autora bilde
-2012./2013. gada sezonā aizvadīji pilnu sezonu HK Rīga komandā un spēlēji Latvijas U20 čempionātā, Ufā. Kādi iespaidi palikuši no sezonas?
-Sezona bija ļoti nozīmīga. Iekrāju vērtīgu bagāžu izturībā un meistarībā. Progresēju diezgan ātri. Arī treneri redzēja, ka es varu spēlēt un uzticējās.
-Spilgtākais karjeras notikums noteikti bija pārstāvēt savu valsti U20 čempionātā
-Pirmo reizi karjerā biju tik augsta līmeņa turnīrā. Mana pieredze... Es ļoti maz tur spēlēju, ja nepiedalies spēles rezultāta veidošanā, tad nav patīkamas atmiņas. Domāju, ka labāk būtu, ja turnīrs norisinātos Kanādā, ASV vai Zviedrijā. Krievijā nemīl tik ļoti hokeju, kā manis nosauktajās valstīs. Čempionātā, uz mūsu spēlēm, tribīnes bija tukšas. Atmosfēra nebija nekāda. Cilvēki nāca skatīties tikai Krievijas hokeja izlases spēles.
-Kas Latvijas U20 izlasei pietrūka, lai tiktu izcīnīts kaut viens punkts? [aut.: Latvijas izlase čempionātu noslēdza 10. vietā (pēdējā)]
-Komandas mikroklimats bija pozitīvs. Atklāti sakot, arī hokejistu savstarpējā saspēle bija veiksmīga. Mums bija salīdzinoši daudz spēlētāji no Ziemeļamerikas, un viņi ieradās pēdējās dienās pirms čempionāta. Viņiem bija grūti spēlēt, nebija aklimatizējušies un nebija pieraduši pie lielajiem laukumiem. Tas varētu būt viens no attaisnojumiem. HK Rīga komandā mēs jau divas nedēļas pirms turnīra gatavojāmies. Visās spēlēs cīnījāmies.
-Pēc čempionāta tev nāca kāds piedāvājums no ārvalstīm, varbūt - Krievijas?
-Nē, pilnīgi neviens.
-Pēdējā sezona juniora kārtā ir pieminēšanas vērta, kā tu atceries izsaukumu uz Rīgas "Dinamo" komandu?
-Tas bija pēc MHL mājas spēles. Tambijevs nosauca tos spēlētājus, kuriem nākamajā dienā jābūt uz "Dinamo" treniņu. Man bija ļoti patīkamas sajūtas, jo sezonu es arī biju iesācis veiksmīgi.
-Kāds bija pirmais treniņš? Nebiji apjucis, kā jāslido, kā jāmet...?
-Viss notika ļoti ātri. Iepriekšējā vakarā beidzās spēle un jau no rīta vajadzēja būt Arēnā Rīga. Nebija nekāds lielais uztraukums.
-Ko treneri teica pēc pirmā treniņa?
-Pateica, ka man un Edgaram Siksnam jābūt uz spēli pret "Vitjaz".
-Pienāca spēles diena, kā atceries spēli?
-Abi ar Edgaru bijām pieteikumā. Viņš, kā septītais aizsargs, es - 13. uzbrucējs. Pēc diviem nospēlētiem periodiem bijām vadībā ar 5:1. Spēles liktenis jau bija izšķirts. Treneris pēc otrā perioda pateica: gatavojaties, jūs iesiet laukumā. Viss mazliet trīcēju - iekšā valdīja patīkams satraukums.
-Kā atceries savu pirmo maiņu pilnu skatītāju tribīņu priekšā?
-Par skatītājiem es vispār nedomāju. Likās, ka laukums ir ļoti milzīgs, tu tur esi viens, sper dažus soļus un ātri nogursti. Pieredzes trūkuma rezultātā visur skrēju, patērējot nevajadzīgu enerģiju. Tomēr ļoti labi varēja izjust spēli, jo pretinieki bija nolaiduši rokas. Mēs pat tikām izlaisti vairākumā.
-Kopumā tiki pieteikts 11 "Dinamo" spēlēm, bet laukumā devies tikai četrās. Lai arī biji lielajā komandā, nebija patīkami vērot spēli no soliņa?!
-Nebija gan patīkami, it īpaši garajā izbraukumā. Habarovska, Vladivostoka, Novosibirska, Novokuzņecka, tas bija forši palidot deviņas stundas un atsēdēt. Izbraukumā komandai nebija arī treniņi, nedēļas laikā varbūt divi. Pārējā laikā visi atpūtās un gatavojās spēlei. Mēneša laikā, ko pavadīju "Dinamo" iekrāju vērtīgu pieredzi.
-Nenožēlo, ka "Dinamo" laikā, kamēr sēdēji uz soliņa varēji spēlēt HK Rīga komandā visu spēli?
-Es to sapratu, kad atgriezos HK Rīga komandā. Spēle negāja no rokas, jo bija zudusi spēļu prakse.
-Tajā pašā sezonā spēlēji divos turnīros - Kontinentālajā kausā un ar MHL izlasi devies turnīrā uz Ziemeļameriku. Kurš no abiem turnīriem bija produktīvāks?
-Noteikti Kontinentālais kauss. Par Ziemeļamerikas turnīru nav daudz ko stāstīt. Patika aizbraukt uz Ameriku un paskatīties, kā tur viss notiek. Mums bija liels sastāvs, ja nemaldos, tad nospēlēju sešas spēles. Divās es vispār neģērbos uz spēli, divas vienkārši nosēdēju un nospēlēju tikai divas spēles. Organizācija bija ļoti jocīga. Sastāvs bija veidots no "Salavat Julajev" MHL komandas - 11 spēlētāji, abi treneri, ārsts, masieris... Tikai tie arī spēlēja visu laiku. Sēdēju es vai Kirils Tambijevs, vai vēl daži čaļi.
-Nosaukums - MHL izlase ir uzpūsts jēdziens?
-Jā, tā varētu teikt. Pagājušajā sezonā ģenerālsponsors braucienam bija "Salavat Julajev" naudas piegādātājs - "Ural". Viņi sponsorēja, viņi spēlēja. Nevarētu teikt, ka brauciens bija pilnīgi bezvērtīgs. Laikā, kas bija atvēlēts man doties laukumā bija pieredzes bagāžas papildinājums. Universitāšu līmenis patiešām ir augsts un spēlētāji fiziski spēcīgi. Pavisam citādāks hokejs nekā Eiropā.
-Laimes zeme tevi ar kaut ko pārsteidza?
-Mani patiešām pārsteidza universitāšu sporta sistēma. Katrai Universitātei ir savs amerikāņu futbola stadions, ar vismaz 20 000 skatītāju vietām, parasti vairāk. Apbrīnojami augsts līmenis. No visām universitātēm, kurās bijām man patika Hārvarda un Jēla.
-Noteikti bija vēlme palikt, kāda universitātē vai vismaz izvēlēties ar skatu nākotnē.
-Tas nav tik vienkārši. Es nemaz tik viegli tur nevarētu spēlēt, jo uz mani attiektos profesionāļa gadi hokejā. Nevarētu spēlēt tik lielu skaitu spēļu cik esmu aizvadījis MHL. Diezgan paradoksāli sanāk. Spēlē junioru hokeju, bet skaities profesionālis.
Autora bilde
-Sezona beidzās, kādi bija turpmākie karjeras plāni? MHL vairs nevarēji spēlēt, biji minējis, ka Somijā varētu turpināt karjeru.
-Pēc sezonas bija kopīgie treniņi izlasei un "Dinamo". Vadība sacīja, ka visiem 1993. gadiem jāmeklē jauni klubi. Nebija nekādi varianti pēc sezonas. Labākajā gadījumā, kādu try-out. Bija doma, ka varētu spēlēt Somijas otrajā līgā, bet tas nāca no "Dinamo" puses. Ideja neraizējās, jo viss bija saistīts ar finansiālo situāciju. Mazliet vēlāk nāca piedāvājums no Vācijas trešās līgas, bet neizvēlējos.
-Vasaras beigās izlēmi palikt Latvijā?
-Ja tu gribi trenēties uz ledus, tad jātrenējas ar komandu. Vasarā trenējos ar Prizmu un izlēmām, ka sezonu uzsākšu Latvijas Virslīgā. Tika atrunāts, ja būs iespēja doties uz ārzemēm, tad viņi palaidīs.
-Hokeja līmeņa ziņā biji krities. Vienas sezonas laikā no KHL uz Latvijas čempionātu.
-Protams, ka spēļu laikā jutu, ka tas nav KHL līmenis, vai MHL. Tomēr tas ir atkarīgs no katra paša, ja tu uzturi sevi formā un strādā, tad vienalga vai tevi paņems līmeni augstāk. Nedēļas laikā jau pierod pie ātrumiem, ja esi uzturējis sevi sportiskajā formā.
-Latvijas čempionātā aizvadīji deviņas spēles, kurās guvi 16 punktus. Varēja būt variants, ka tu paliksi Latvijā visu sezonu?
-Ja galīgi nebūtu variantu un piedāvājumi, tad droši vien. Latvijas čempionāts bija kā pagaidu variants, beigās jau likās, ka šosezon jāpaliek Latvijā. Parādījās piedāvājums no Austrijas otrās līgas - neatteicos. Pirms braukšanas uz Norvēģiju EHC Lustenau komanda man izteica piedāvājumu. Otrdienā (4. novembrī) uzzināju, ka ir iespēja, un nākamajā dienā teica, lai braucu. Nopirku biļetes reisam ceturtdienā un pa taisno uz Austriju.
-Ja būtu devies ar Latvijas hokeja izlasi uz Norvēģiju, varbūt pēc turnīra būtu sekojis, kāds labāks piedāvājums. Esi par to padomājis?
-Atšķirībā, kā es būtu tur nospēlējis. Ļoti iespējams, bet tajā brīdī likās, ka labāk ir doties uz Austriju.
-Kāds ir Austrijas otrās līgas hokeja līmenis?
-Ātrāks hokejs nekā Latvijas čempionātā. Šeit tiek piekopts fizisks hokejs - spēka spēle.
-Pirmais treniņš. Kurā maiņā tu tiki iespēlēts?
-Uzreiz ielika pirmajā. Tāda ir doma, ja tu esi leģionārs, tad tev ir jāspēlē pirmajā maiņā. Vienā komandā var būt tikai četri ārzemnieki. Diviem jābūt U22 vecuma grupā, diviem - veterāniem. Diezgan sarežģīta sistēma. Veterānu vietas bija aizņemtas, tāpēc vajadzēja divus jaunos.
-Kā norisinās treniņu process?
-Treniņu apstākļi ir ļoti labi. Katru dienu vakarā ir ledus treniņš, otrdienās un ceturtdienās vēl ir no rītiem. Neesmu bijis labākos treniņu apstākļos. Laukums arī ir liels. Hallē ietilpība ir 2000 skatītājiem. Jauka koka halle.
-Cik liela ir pilsēta?
-Pilsētiņa ir maziņa, dzīvo apmēram 20 000 cilvēki. Principā visur var aiziet ar kājām. Garāmgājēji uz ielas hokejistus pazīst.
-Tu spēlē vienā maiņā ar kanādieti - Skotu Bārniju. 1997. gadā hokejistu, tavu maiņas biedru, draftēja NHL ar 29. numuru. Tomēr gūtā trauma karjeras kāpnes pabojāja.
-Viņš ir ļoti meistarīgs un gudrs hokejists. Arī ļoti atsaucīgs - pamāca un iesaka. Citreiz veterāni kaut ko pārmet jaunajiem, bet viņš ir pozitīvs tipa spēlētājs. Smagākais viņa dzīvē bija, ka pēc veiksmīgām sezonām junioru vecumā, Skots izlaida trīs gadus, dēļ muguras savainojuma. Tajos trīs gados viņš praktiski nevarēja pakustēties. Nevarēja aizsniegties ar rokām līdz pat ceļgaliem. Svars bija milzīgs.
-Emocionāli viņam tas noteikti arī bija grūti.
-Noteikti. It īpaši tādā vecumā, kad spēlējot junioros bija viens no līderiem. Faktiski doma ir viena - es spēlēšu NHL. Pēkšņi tāda trauma. Var just, ka viņš ir cīnītājs.
-Vai latvietis ar Austrijas piedāvāto klāstu ir apmierināts?
-Esmu ļoti apmierināts, ka esmu šeit. Tā ir vērtīga pieredze sajusties kā leģionāram.
-Tas bija izmisuma solis doties uz Austrijas otro līgu, vai arī tu negribēji vairs gaidīt?
-Nē, to nevarētu saukt par izmisuma soli. Man bija variants aizbraukt arī uz Poliju. Sapratu, ka šī ir profesionāla komanda ar kārtīgiem treniņa apstākļiem, un iespējām attīstīties.
-Vai jau ir plāni, kur dosies pēc šīs sezonas?
-Es par to nedomāju. Viss esmu sakoncentrējies pašreizējai sezonai, lai sevi maksimāli labi attīstītu. Joprojām esmu jauns un viss vēl ir priekšā.
Tev patiks šie raksti
