Labdien, spoki!
Es biju domājis, ka veco laiku automobīļi nevarēja attīstīt tik lielu ātrumu, lai avārijas gadījumā pārvērstos lūžņu kaudzē.
Tomēr biju kļūdījies.
Metam aci:
Tajos laikos avārijās ar izdzīvošanu bija tā švakāk, jo mašīnas bija ar rāmi, cietas bez deformācijas zonas, par drošības jostām nemaz nerunājot.
Nu nebija jau tas ātrums tik ļoti liels, arī par spīti tam, ka jau 30-tajos gados dārgie un sporta auto jau tuvu pie 150-200 km varēja izspiest vēsi. Problēma bija pašā virsbūves konstrukcijā. Tā sastāveja no rāmja, bieži vien koka, kuram pa virsu bija bleķa virsbūve. Visa tā konstrukcija kopā nevis deformējās pēc jau iepriekš izskaitļotas traektorijas un īstajā virziena, bet momentāli lūza un šķīda. Tātad, dēļ deformācijas zonu neesamības, avārijas gadījumā auto vienkārši momentāli pārvērtās par lūžņu čupu. Par pasažieru drošību arī ir tas pats stāts. Drošības jostu, spilvenu, deformācijas zonu neesamība nesekmēja izdzīvošanu pie jebkuras avārijas.
Tiesības varbūt arī deva visiem pēc kārtas tikai ar ko braukt bija gaužām maz, un tā dēļ brauca prātīgāk!
