Mēs izdzīvojām...31

2003. gada 3. martā Deivids Hants un viņa 11 gadus vecā meita Leija ar savu sniegamobili devās uz savu kalmu māju kad pēkšņi tēvs nenovaldīja braucamo un iekrita ar to aizā. Pēdējā brīdī, redzot ka avārija ir neizbēgama, viņš gan paspēja nogrūst meitu sniegā un viņa necieta smago kritienu, kura rezultātā pats Deivids smagi savainoja ceļgalu. Mazā meitene, redzot, ka tēvs ir nelaimē, drosmīgi devās pie tēva aizā, bet nonākusi lejā saprata, ka tēva kāja ir pārāk smagi cietusi, lai kustētos. Tā kā satumsa un kļuva auksti, viņa savāca zarus un mēģināja iekurt ugunskuru, bet zari bija pārāk mitri, tāpēc nekas neizdevās. Abi nakti pavadīja lielā aukstumā saspiedušies abi kopā, bet no rīta Leija atkal devās pēc palīdzības. Viņa kalnainajā apvidū veica vairākus kilometrus līdz uzgāja veikalu, kurā atrada palīgus un pastāstīja, kur atrast tēvu. Šis varonīgais veikums meitenei radīja spēcīgus apsaldējumus un viņai nācās amputēt labo kāju, kā arī kreisās kājas pirkstus. Tomēr viņai izdevās glābt savu un sava tēva dzīvību.

1992. gada 29. decembrī jauna amerikāņu ģimene, Džeimss un Dženifera Stolpas kopā ar savu 5 mēnešus veco dēlu Kleitonu devās uz bērēm. Par nelaimi viņiem ceļā sākās spēcīga sniega vētra un viņu automašīna tika pilnībā ieputināta sniegā attālā un kalnainā Nevadas štata stūrī. Viņi, zinot, ka pamest automašīnu nedrīkst, palika tajā gaidīt palīdzību, bet nezināja, ka ir izvēlējušies ceļu, kurš pa ziemu ir slēgts, tādējādi viņi bija atstāti likteņa varā.

Pēc dažām dienām automašīnā viņiem gandrīz bija izsīkuši pārtikas un ūdens krājumi un ģimene saprata ka gaidīt vairs nedrīkst. Turpmākās 9 dienas viņi brida pa sniegu, kurš sniedzās līdz ceļiem, līdz atrada palīdzīu. Brīnumainā kārtā šo smago pāraudījumu pārcieta arī nieka pusgadu vecais zīdainis, kuru vecāki bija tik vien kā biezi ievīstījuši drēbēs. 2005. gadā tika uzņemta mākslas filma “Snowbound” kura balstīta uz šo notikumu.

1985. gadā vien 22 gadus jaunais Benedikts Allens kopā ar savu suni Kasho nolēma doties bīstamā sešus mēnešus garā ekspedīcijā pa Amazones upi, lielu daļu ceļa veicot pa neizpētītajiem Amazones džungļiem. Nelaimīgā kārtā viņš džungļos saskrējās ar diviem zeltračiem, kuri atņēma viņam visas mantas, atstājot viņu bez kartes un kompasa. Tādējādi sākās viņa mokošais izdzīvošanas ceļojums pa plašajiem un bīstamajiem džungļiem.

Džungļos viņš pavadīja 28 dienas, veicot vairāk nekā 150 kilometrus. Diemžēl lai izdzīvotu viņam nācās ķerties klāt pēdējam salmiņam un nogalināt savu suni gaļai. Tāpat Allens pārslimoja malārijas slimību un neskaitāmus kaitēkļu kodumus, bet izdzīvoja vietā, no kuras nav atgriezušies daudzi.

2003. gada janvārī 27 gadus vecais Kenets Džounss no Mančestras pats izaicināja likteni un vienatnē, nepaņēmis mobilo telefonu, devās Fagaras kalnos Rumānijā. Pēkšņi sākās lavīna un Kenets nepaspēja atrast patvērumu, nokļūstot zem sniega. Brīnumainā kārtā par spīti smagajām traumām viņam izdevās atbrīvoties no sniega. Viņš nespēja paiet, tāpēc turpmākās četras dienas viņš -15 grādu salā rāpās sev nezināmā virzienā, šādi veicot 10 kilometrus līdz nonāca līdz Sumernas ciemam, kur viņu kalna pakājē pamanīja kāda ģimene, kura izsauca palīdzību. Slimnīcā Kenets tika nogādāts jau komas stāvoklī un vairākas stundas atradās uz nāves sliekšņa. Izrādījās, ka to visu Džounss bija veicis ar ielauztu galvaskausu, lauztu gūžu un kāju.

Kerija Makkārtnija bija stāvoklī ceturtajā mēnesī, kad ārsti atklāja, ka viņas mazuļa dzīvību apdraud audzējs. Tā kā tas nebija bīstams mātes dzīvībai, ārsti nolēma izdarīt visu, kas viņu spēkos, lai izglābtu bērnu. Operācijas laikā tika veikts iegriezums Kerijas vēderā, bērns tika izvilks no vēdera, likvidēts audzējs un berns tika ielikts atpakaļ vēderā. Brīnumainā kārtā bērns izdzīvoja un turpmākās desmit nedēļas pagāja bez komplikācijām, kad bērns nāca pasaulē jau otro reizi. Māte par godu meitas brīnumainajai glābšanai nosauca viņu par Meisiju Houpu.