Intervija ar cilvēkēdāju35

Tā nu Gibons devās dziļāk “nāves džungļos” pretī nezināmajam. Viņa pirmā pietura bija Samo cilts cilvēki, kur jau no pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka cilvēki cīnās par eksistenci ar minimāliem pārtikas krājumiem, bez tīra ūdens. Kā atzina cilts vecākais, viņi šādā trūkumā dzīvo jau kopš viņa vecvectēvu laikiem. Lai arī Gibonu tas ļoti pārsteidza, vīrs ar zvērīgo skatienu atzina, ka viņam par kanibālisma praktizēšanu jautā ne pirmais baltais žurnālists. Viņš pats atzīst:”Kad biju mazs puika, manā priekšā nogalināja sievieti. Viņu ar bambusa nazi sagrieza gabalos un iedeva katram pa gabaliņam. Es pagaršoju, bet man nepatika, jo gaļa negaršoja pēc cūkas vai meža putnu gaļas, pie kuras biju pieradis. Tāpēc es ilgu laiku vairs neēdu.”

Jautājot par iemeslu, kādēļ sieviete tika nogalināta, cilts vecākā atbilde žurnālistu nepārsteidza. Šo sievieti ciltī uzskatīja par raganu, kura uzlikusi lāstu viņu pārtikas avotiem, liekot dzīvot badā, tāpēc viņu nācās sodīt un viņas ķermenim kļūt par pārtiku, kuru viņa ciltij bija atņēmusi.

Jautājot par citiem iemesliem, kādēļ cilvēki tiek nogalināti, cilts vecākais sniedz piemēru:”Kādu dienu mūsu cilts pārstāvim strauji pasliktinājās veselība un viņš bija pārliecināts, ka tas ir lāsts, kuru uzlikusi sieva un viņas draudzene. Viņš man teica, ja neizdodas izdzīvot un slimība viņu pieveic, arī abām sievietēm jāatņem dzīvība. Viņš neizdzīvoja un arī abas vainīgās sievietes par to tika sodītas. Viņu miesa bija lieliska. Es viens pats apēdu gandrīz visu”.

Saņemot šādas atbildes, Pīrsam tomēr nāca apskaidrība, ka nu jau ilgu laiku kanibālisms nav rituāls. Jā, šie cilvēki tic burvestībām, raganām, lāstiem un citām lietām (kurām tic arī daudzi no mums), bet pārsvarā tā ir parasta maltīte, nevēlēšanās izšķērdēt gaļu, kura ciltij ir lielā trūkumā un var teikt ka tur viņus pie dzīvības un veselības pat lielākajos bada apstākļos.

 Runājot par šo cilvēku nežēlību un mežonīgumu, žurnālistam nākas atzīt, ka viņu rīcība ļoti bieži ir diezgan neizprotama, dzīvībai viņu vidū nav pārāk liela vērtība. Fiziskas sāpes viņus nebiedē. Varbūt viņi vienkārši nezina,kas ir nāve. Katrā ziņā viņi to dara instinktīvi un tieši šādi instinkti arī bija visbīstamākie Gibona dzīvībai, jo nevarēja zināt, ko kurā brīdī no šiem cilvēkiem sagaidīt. Nevar teikt, ka žurnālists savā ceļojumā nerada atbildes uz saviem jautājumiem, bet viņa acīs šie cilvēki palika tikpat neizskaidrojami un noslēpumaini kā iepriekš.

Kāds interesants elements, kuru nejauši pamanīja žurnālists.