Bērnība ir labākais laiks dzīvē, bet paskatoties uz to, kāda tā bija pagātne, liekas, ka tā ir pārdzīvota pateicoties brīnumiem, jo viss ir bijis tik bīstams. Vai tomēr mēs mūsdienās esam aizrāvušies pārāk ar visādu iespējamo negadījumu novēršanu? Bērnu drošība ir svarīga, bet daudzi bērni neskatoties ne uz ko atradīs "piedzīvojumus", iekuļoties nepatikšanās tur, kur pārējiem nekas nenotiks. Dažkārt gribas ļaut dabiskajai izlasei darīt savu. Ups, ir taču mūsdienas, pēdējais apgalvojums kaut kam noteikti jau ir licis sacelties spalvām.
Vai vecāki nesaprata, ka tas ir bīstami? Vai par mūsu ikdienu ir kļuvis uztraukties par katru nieku? Dažas lietas ir bijis nepieciešams padarīt drošākas, taču ar pārspīlētu drošību ir viegli aizrauties