local-stats-pixel fb-conv-api

Ar močiem uz Nordkapp1

Autors: Gunta Tomsone
Foto no ceļojuma dalībnieku arhīva
2011. gada augusts, Rīga

Maršruts Rīga - Nordkapp. Braucēji Ansis ar Apriilia Capanord 1200 un Gunta ar Kristapu ar Yamaha Fazer 600. Plānotais ceļojuma ilgums - 14 dienas ar dažām dienām rezervē, ja nu kas. Plānotais nobraukums ap 4000 km.

23. jūnijs, 1.diena

Izbraucam ap 15:00 ar cerību, ka Jāņu dienu lietus ir mitējies uz visu dienu, nevis tikai ietur pauzi. Cerības izrādās pamatotas un turpmāko dienas daļu iztiekam bez lietus. Dodamies uz Tallinu. Pirms izbrukšanas Kristaps apgalvo, ka ir labi izgulējis iepriekšējo dienu tusiņu miegu un var braukt pie stūres, bet tomēr atsēdinu viņu aizmugurē, lai vēl mazliet pagaida. Un labi, ka tā, jo pa ceļam lūza nost un sāka pat "knābāt".

Līdzenumos pa ceļam uz Tallinu uzrodas ļoti stiprs vējš, ka nākas uz taisna ceļa iegulties riktīgi slīpi, lai nenopūstu nost. Kad pretī brauc kāda fūre, saņemam tādu gaisa triecienu, ka ir ko turēt. Visumā nekomfortabla braukšana tādā vējā, bet labi, ka Tallina ir jau tuvu. Palaižu Kristapu pie stūres un drīz jau nonākam Tallinas ostā.

Ar prāmi plkst. 21:00 ceļamies uz Helsinkiem. Biļete vienam cilvēkam + mocim EUR 50. Prāmji iet ik pa dažām stundām ar cenas atšķirību +/- līdz 20 EUR, tā kā ir iespējas izvēlēties sev piemērotāko variantu. Uz klāja motocikli pašiem ar štropēm jāpiestiprina pie grīdas. Kā nospriedām, tas laikam tādēļ, ja kaut kas sagāžas, nevarētu vainot personālu, bet tikai sevi. Brauciens ilgst divas stundas. Kristaps drīz aizmieg, bet mēs ar Ansi visu ceļu pļāpājam un skatāmies, kā kuģa aizmugures reliņi šūpojās pret horizontu turpu un atpakaļ, - jo tālāk jūrā, jo lielākas svārstības.

Helsinkos atklājam, ka vējš ir tikai pieņēmies spēkā. Mums pat izpūš karti no rokām, kad gribam noskaidrot, pa kuriem ceļiem labāk izbraukt no pilsētas. Džeki nesās tai pakaļ krietnu gabalu pa ielu. Es pat paspēju nodomāt - ja šai zemē tādi vēji ir parasta parādība, šaubos, vai man tā maz iepatiksies...

Dodamies uz Botnijas līča pusi, jo ieplānots gar tā krastu braukt uz ziemeļiem, lai ceļš būtu interesantāks un būtu iespēja vieglāk atrast naktsmītnes vietas jūras krastā. Šonakt gan izbraucam tikai ārā no pilsētas un meklējam jau, kur gulēt, jo ir jau pusnakts. Dzīvot hoteļos / moteļos / kempingos nav paredzēts, tādēļ meklējam kādu mazāku ceļu mežā, kur varētu iedzīt močus un uzsliet telti. Atrodam pēc apmēram stundas pa pusei aizaugušu pamestu mežizstrādes ceļu - ideāla vieta. Uzslienam telti, iekuram ugunskuru, džeki izdzer pa aliņam, lai nosvinētu Līgo, nodziedam pa dziesmai, pat pārlecam ugunskuram un kā izrādās, augi, kas atrodas tumsā aiz tā, ir papardes... Un tad jau dodamies pie miera.

24. jūnijs, 2.diena

Turpinām doties uz ziemeļiem. Braucam pa gandrīz tukšām šosejām, jo arī somi svin vasaras saulgriežus un ir brīvdiena, tādēļ satiksmes gandrīz nav.

Kad nonākam pilsētā Pori, Kristapam uznāk krīze, jo aizmugurē sēžot ļoti sāp ceļgali, ka nevar nekā nosēdēt. Uznākusi pat doma stopēt līdz tuvākajai lidostai un braukt mājās - jebko, tikai lai nebūtu vairs jāsēž uz moča un jācieš mokas. Atzīstu, ka tik lielam pasažierim uz mana mazā Fazerīša aizmugures tiešām nav visai ērti, jo kāpšļi ir augstu + sēdeklis paciets. Ieteicām novilkt getras, kas uzvilktas uz ceļgaliem piemērotāka ekipējuma trūkuma dēļ, lai uz tiem nepūstu vējš. Izrādās, tas palīdz, jo ciešās zeķes bija nospiedušas asinsvadus neļaujot asinīm pilnvērtīgi riņķot + vēl tā neērtā poza. Tālāk tad ļāvu braukt pie stūres mūsu moceklim, lai gan viņa kārta vēl nebija pienākusi. Pati nosēdēju uz aizmugures sēdekļa līdz pat vakaram.



Somijā ir ļoti daudz foto radaru. Pie katra lielāka krustojuma ir ātruma ierobežojums no 100 uz 80 vai 60 un brīdinājuma zīme par foto radaru un, protams, pats radars. Tas, ka pirms tiem ir brīdinājuma zīmes, nozīmē, ka somi tādā veidā rūpējas par ceļu satiksmes drošību nevis soda naudu iekasēšanu. Ceļu policistu arī nevienu neredzējām visa ceļojuma laikā. Pie viena radara Kristaps nepaspēja sabremzēties un ieskrējām ar +20 km/h lielu ātrumu. Mūs nofočēja, bet tā kā bildē tikai no priekšas, motociklistiem tas neko daudz neizsaka. Bija ceļu krustojumi arī ar radariem no aizmugures, bet stipri mazāk nekā no priekšas, protams, ja vien pretējās ielas puses radars neķer arī aizbraucošas mašīnas no aizmugures. Bet šis bija vienīgais gadījums, kad mūs "noķēra", jo visu laiku centāmies ievērot satiksmes noteikumus un pie 100 tiešām braucām uz 100 nevis 109 un pie 80 uz 80 nevis 89. Tā arī sanāca ieekonomēt uz degvielas rēķina.

Lielākajā Somijas teritorijas daļā automātiskie benzīntanki neņem pretī Latvijas banku kartes. Ja ir svētku vai brīvdiena, jābūt līdz skaidrai naudai, pretējā gadījuma var sanākt palikt tankā un gaidīt, kad pienāks darba laiks. Par šo faktu mēs bijām informēti iepriekš, tāpēc paņēmām līdz skaidru naudu speciāli šādiem gadījumiem, kas tiešam arī bija vajadzīgs.

Nākošajai naktsmītnei nolemjam meklēt vietu pie jūras. Plāns izrādās pilnīgi neveiksmīgs, jo visa piekraste apbūvēta vai arī tās nav vispār, respektīvi - nav nekādas pieejas. Notērējām daudz laika vandoties pa visādiem maziem zemes ceļiem jūras tuvuma, tā arī pašu jūru nesasniedzot. Beigās pielietojam vakardienas taktiku un guļam mežistrādes ceļā blakus baļķu grēdai. Spriežot pēc tā, ka rīt ir brīvdiena, nevienam traktoram pa šo ceļu braukt nevajadzētu.

Neilgi pēc tam, kad esam uzkurinājuši ugunskuru, no ceļa puses ierodas kāds solīds kungs kurpēm brienot dubļus, kurus mēs iepriekš ar moci izbraucām. Kā izrādās, viņš no ceļa pamanījis dūmus un nācis skatīties, vai mežs nedeg. Uzzinājis, ka viss kārtībā, novēl mums patīkami pavadīt nakti un dodas atpakaļ.

Jo vairāk tuvojamies polārajam lokam, jo gaišākas naktis. Ir pusnakts, bet saule vēl nav norietējusi.

25. jūnijs, 3.diena

Šodien pievaram ceļa posmu no Vaasas līdz Zviedrijas robežai Botnijas līča ziemeļos. Pusdienas ieturam kādā tankštellē, kur ierīkota atpūtas vieta blakus ceļam. Kā ierasts, izvelkam savu kompakto armijas virtuves komplektu, kas it kā paredzēts vienam cilvēkam, bet pietiek mums trijiem, un vāram jau iepriekšējā ēdienreizē iemērktos griķus, rīsus vai kā nu kuru reizi.

Atklājam, ka vajadzētu manam mocim pievilkt ķēdi. Un atkal veiksme - blakus tankam ir serviss, kas vēl pie tam ir atvērts. Aizņemamies atslēgas un pievelkam ķēdi, arī notīrām to un ievaskojam. Kamēr to darām, pie mums paspēj piestāt divas moto ekipāžas viena pēc otras, lai pajautātu, vai viss kārtībā un nevajag kā palīdzēt. Somi vispār izpalīdzīgi, arī iepriekšējā dienā, kad piestājām ceļmalā paskatīties karti, pie mums apstājās garām braucoša motocikliste un uzdeva to pašu jautājumu - vai viss OK un vai nevajag kā palīdzēt.

Ansis atklāj, ka ir pazaudējis bankas karti. Līdz ar to naudas ir tikai tik, cik skaidrā vai arī jābrauc atpakaļ ap 200 km uz iepriekšējo tanku, kur tā visdrīzāk palikusi. Labi, ka ar mūsu līdzekļiem pietiks uz trijiem, tad zvanam uz Latviju, lai bloķētu karti un dodamies tālāk.

Kristapam gadījās nogāzt moci grāvī, kad mēģināja piestāt ceļmalā. Piebrauca par tuvu pašai ceļa malai, kur kāju jau sanāca likt slīpumā, līdz ar to pazaudēja līdzsvaru un abi uz moča iekritām grāvī. Ātri gan izcēlām un viss kārtībā, jo tas notika stāvot nevis braucot, bet tomēr es sadusmojos - vairāk gan nevis paša fakta dēļ, bet gan tamdēļ, ka vainota tiku es, lai gan rātni sēdēju aizmugurē un vispār nekustējos. Ak, vīrieši...

Somijas kartē ar zvaigznīti ir apzīmēts ievērojams objekts ar nosaukumu "Jaanmurtaja "Sampo"". Tā kā šajās dienās ir bijis tikai ceļš bez apskates objektiem, dodamies apskatīt šo nozīmīgo vietu. Izrādās, tas ir ledlauzis "Sampo", kuram tur ir pietauvošanās vieta. Esam mazliet vīlušies, jo kuģis kā jau kuģis, bet toties tagad labi zināsim, kā ir "ledlauzis" somiski.

Nakšņojam Zviedrijā, lai arī ceļš gar robežu uz ziemeļiem iet pa abām robežas pusēm. Izvēle krita par labu Zviedrijai, jo tur rītdienas maršrutam pie ceļa ir divas "zvaigznītes" (apskates vietas). Nakšņojam drīz aiz pilsētas Tornio labiekārtotā bezmaksas kempinga vietā blakus upei.

Neesam vēl šķērsojuši polāro loku, bet esam jau polārajā dienā. Saule šķiet pakārusies gaisā un nekustās, bet, ja ilgāk pavēro, var redzēt, ka tā lēnām slīd pa horizontāli uz leju, lai nenorietējusi atkal uzņemtu virzienu augšup.



26. jūnijs, 4.diena

No rīta atklājam, ka Anša mocim uz aizmugurējā sēdekļa izdedzis mazs caurumiņš. Ir skaidrs, ka iepriekš tas tur nebija. Izsecinām, ka tas radies no ūdens pudelēm, kuras tur visu laiku stāv piestiprinātas, saules stariem caur plastmasu un ūdeni atstarojoties kā caur palielināmo stiklu. Drošībai iepakojam tās maisiņā.

Vienu no paredzētajiem objektiem neapmeklējam, jo tas bija neatceros kas, bet nepiesaistīja, bet otrs (Luppioberget) izrādījās diezgan stāva klints, pa kuru līdz pusei varēja uzbraukt un tad uzrāpties. Augšā atradās labi saglabājušies aizsardzības bunkuri ar novērošanas posteņiem un šaušanas platformām. Varētu būt izmantoti zviedru - krievu kara laikā. Kā arī no augšas pavērās skaists skats uz purvaino apvidu ar pa pusei aizaugušo upes senteku.

Šķērsojām polāro loku. Nedarījām to Rovaniemi, kur polārā loka šķērsošanu atzīmē lielākā daļa tūristu, bet gan netālu aiz Overtornea pilsētas. Polāra loka zīme izskatījās pēc ceļmalas reklāmas un, ja nebūtu sekojusi līdz kartei, tā arī pabrauktu garām to neievērojusi.

Pamanām pirmo aļņu baru - kādi 20 gabali mierīgi ceļmalā plūc zālīti. Vēlāk parādās arī ziemeļbrieži. Visdažādākie - lieli un mazi, brūni un balti, ar ragiem un bez, uz ceļa vai turpat netālu. Brīdinošas ceļazīmes par aļņiem un briežiem uz ceļa jau sastopamas labu laiku. Apvidus arī mainījies - braucam caur taigu ar sīkiem kociņiem, krūmiem un milzīgam platībām ar purviem, kur pilns ar ziedošiem ogulājiem. Foto radaru arī vairs nav, bet tāpat ievērojam visas ātrumu ierobežojošās zīmes. Tikai Kristaps atkal mēģina grēkot, bet labojās tiklīdz saņēma manus draudus - ja neievēros ceļazīmes, nāksies visu laiku sēdēt aizmugurē... Šeit riskēt nebūtu vēlams, īpaši, ja tik daudz neprognozējamu "satiksmes dalībnieku" un tā jau šur tur uz asfalta bija skaidri saskatāmas mašīnu straujas bremzēšanas pēdas.



Ansis, kā interesents uz militārām lietām, tiek pie kārtējā bonusa - ceļa malā ieraugām kara muzeju. Tā kā pats muzejs slēgts, apskatam tikai āra ekspozīciju - atjaunotās tranšejas un bunkurus. Tie ierīkoti somu un vāciešu karam pret krieviem. Turpat arī lielgabarīta šaujamtehnika un bunkuru dzīvojamajās zonās tā laika galda piederumi. Interesanti, ka staigājot pa turieni pazaudēju savu sejas masku, kuru vilku zem ķiveres un biju iegādājusies armijas veikalā, kas tirgo zviedru armijas ekipējuma pārpalikumus. Tā nu šī lietiņa uz savu iniciatīvu atgriezās gandrīz savā dzimtenē, ja ņem vēra, ka ceļš visu laiku gāja gar Zviedrijas robežu.

Vakarā nobāzējamies atpūtas vietā pie ceļa. Vairs nekādu grūtību atrast, kur palikt uz nakti, jo gandrīz nav apdzīvotu vietu. Arīdzan pārējie satiksmes dalībnieki pārsvarā uz šī ceļa ir vai nu automājas vai mašīnas ar treileriem, - tātad, tikai ceļotāji. Tiklīdz apstājamies un sākam gatavoties nakts cēlienam, mūs aplenc milzīgs odu bars. Nekad vēl nav redzēts to tik daudz vienuviet! Pretodu līdzeklis palīdz uz neilgu laiku, tiklīdz tas mazliet pagarojis, kāds vairāk izsalkušais ods jau uzbrūk tiešā tēmējumā. Kad esam teltī, ārpusē dzirdams to miljonu koris un viņu telts taranēšana izklausās pēc sīka lietus.

Dodamies pie miera, lai arī saulīte vēl spīd. Nolēmām censties ievērot ierasto diennakts grafiku, lai polārā diena "nenonestu jumtu".

27. jūnijs, 5.diena

Naktī kaut kā negulējās. Laikam dēļ patstāvīgās gaismas. Centos slēp seju guļammaisā un drēbēs, bet tas palīdzēja uz īsu brīdi. Bet gan jau pie lielāka noguruma būtu vienalga, ka tikai slīpi.

Šķērsojam Norvēģijas robežu. Dažus kilometrus aiz tās mums ceļu nošķērso lielākais redzētais ziemeļbriežu bars, kādi divi simti vismaz, iet un iet pāri ceļam, nebeidzami... Arī ainava mainās tūliņ aiz robežas - parādās kalni ar tāluma starp mākoņiem redzamām sniegotām galotnēm. Pa brīžam arī nolīst īss lietutiņš, bet tāds nenozīmīgs, tomēr lietus kostīmus uzvelkam jau no paša rīta un nenovelkam visu dienu. Vairāk gan dēļ vēsā vēja nekā dēļ lietus.

Benzīns Norvēģijā maksā ~1,20 Ls litrā. Benzīntankā arī pievelkam manam mo ķēdi. Laikam sācies arvien ātrākas izstiepšanās process, bet labi, ka ir vēl daudz vietas, kur vilkt un vilkt. Kamēr to darām, piebrauc blakus mašīna, no kuras mūs uzrunā latviešu valodā. Kā izrādās, latvieši strādā arī šeit, tik tālu ziemeļos, mazā pilsētiņā. Atbraukuši ar visu ģimeni - vīrs strādā par pavāru, bet sieva divos darbos - Statoilā un slimnīcā. Parunājam kādu brīdi. Viņi stāsta, ka esam izvēlējušies braucienam pareizo vasaru, jo tik silta, sausa un saulaina tā šeit nav katru gadu. Tas laikam arī iemesls, kāpēc jau vairākus gadus dažādu apstākļu dēļ nācās šo braucienu atlikt - sagaidīt vislabāko vasaru. Un laiks pagaidām tiešām mūs lutina. Viņi mums arī iesaka skaistākās vietas, kuras vērts apmeklēt.

Kādas klints galā starp fjordiem nejauši uzejam kārtējo bonusu Ansim - militāro aizsardzības posteni ar saspridzinātām raķešu platformām un pāris bunkuriem.

Mūsu kartē atzīmēta kāda vieta ar zvaigznīti. Jautājot cilvēkiem uzzinām, ka tas būs ūdenskritums. Nolēmām labāk uzzināt no vietējiem, kas tas ir, nevis braukt uz dullo, jo ceļš ir nekvalitatīva grantene apmēram 4 km vienā virzienā un negribētos tādu izcīnīt, lai nonāktu pie nākamā ledlauža. Kad sākam braukt, jau pašā sākumā atsakos doties tālāk, jo mans mo ar šosejas riepām uz šāda ceļa seguma turas ļoti slikti un braukt ļoti grūti vēl jo vairāk ar manu "kravu". Džeki gan nav mierā ar šādu manu lēmumu, bet piedāvāju, lai brauc tad divatā, es mierīgi atpūšoties varu pasēdēt ceļmalā un pagaidīt. Ar to viņi arī nebija mierā. Beigās atradām kompromisu, - es braucu Ansim "uz astes", bet Kristaps mokās uz mana šosejnieka. Tā arī tiekam līdz galam, lai gan Kristaps pa ceļam gandrīz zaudē līdzsvaru. Pat Anša Apriliju pa brīžam panēsā. Uz šī ceļa Ansim gadījās arī noguldīt moci, kad viens pats mēģināja apgriezties. Bet ūdenskritums bija tā vērts - liels un skaists ar pieejām dažādās vietās, kur vari nostāties pat gluži blakus ūdens masai, kas nesās lejā, un sajust tā spēku.

Ceļš vijās gar fjordiem augšup un lejup pa kalniem. Baudām pasakainus skatus vienu pēc otra. Nobraucam arī garām sniegiem, kuri jau saguļ kalnu ielokos zemāk par mums.



Vakarā nonākam pilsētā Altā. Gaiss kļuvis jūtami dzestrāks un mitrs. Ir nolijis lietus un asfalts neizžūst jau vairāk kā stundu, lai gan vairs nelīst un spīd saulīte. Aiz Altas meklējam naktsmītni, jo skaitās jau vēls un esam noguruši, izsalkuši. Atrodam nelietotu ceļu, kas ved līdz mazai būdiņai, kurai durvis un logi aizsisti ar dēļiem un apkārt mētājās daudz sadzīves priekšmetu. Vieta spocīga, bet atzīstam to par labu diezgan un tur arī paliekam. Ir tik auksts un mitrs, ka viss apraso tiklīdz tiek nolikts uz zemes. Nav arī odu - varbūt nosaluši? Gatavojot vakariņas Ansis stāsta stāstu par vācu armijas kareivjiem, kas kādreiz šeit karojuši un zaguši no vietējiem zeltlietas, tajā skaitā zelta zobus... Viņi kā spoki vēl arvien sargā savu zeltu un briesmas draud jebkuram, kurš kaut nejauši nokļūst tā tuvumā, kā, piemēram, šās mājiņas iemītnieki. Kas ar viņiem noticis, neviens nezin, var nojaust tikai pēc atliekām, kas šeit atrodamas - uzplēsti matrači, mētājās drēbes, pannas u.c. (Šis ir stāsta stipri saīsināts variants.) Mēs, protams, smējāmies par Anša stāstu, bet, kad esam jau teltī un taisāmies gulēt, manam mo pēkšņi iedarbojās signalizācija. Smiekli pēkšņi apklust. Lienu ārā skatīties, bet neko neieraugu, viss it kā kārtībā. Tūliņ izdomājam jaunu stāstu, ka naktī (polārās dienas naktī) troļļi varētu nākt zagt pārtiku. Ja neko neatrastu, aiz neapmierinājuma droši vien vai nu pietaisītu kādu bļodiņu, sabāztu sūnas izpūtējā vai vēl kaut ko riebīgu mēģinātu izdarīt. Tāpēc arī iedarbojās signalizācija, ka kāds jau mēģināja vai nu tikt iekšā somā, vai kaut kur sabāzt sūnas.

28. jūnijs, 6.diena

Pamostamies no tā, ka saule ir sakarsējusi telti un iekšā kļuvis ļoti karsts. Vēl jo vairāk, ka vakar gulēt ejot bijām silti saģērbušies. Rīts izrādās neparasti karsts. Taisāmies lēnām, pa brīžam pastāvot ēnā. Ierīkojam vannu tuvējā kalnu upē - pēc vairāku dienu nekā tāda nedarīšanas tā bija īsta bauda.



Ceļš no fjordiem iestiepjas iekšzemē un iet taisni uz ziemeļiem līdz pašam Nordkapp. Taiga pārgājusi akmeņainā ainavā ar sīku zālīti. Vēl arvien bieži redzami ziemeļbrieži. Daudzās vietās tie lempīgi klampačo pa ceļa asfaltu.

Pēdējā tankštellē pirms Norkappa satiekam vienu Lietuvas krievu, kurš šeit dzīvo pa vasarām. Viņš stāsta, ka lielākā daļa mazo mājiņu ir dāčas dažādiem iedzīvotājiem no dažādām pasaules malām, kuri šeit ierodas tikai uz vasaras laiku, bet pa ziemu tajās, var teikt, vispār neviens nedzīvo, - viena tāda mājiņa pieder arī viņam.

Izbraucam cauri vairākiem tuneļiem, no kuriem pēdējais ir 7 km garš. Pēc tā šlakbaums, kur jāmaksā attiecīga takse par transporta veidu un katru cilvēku. Mocim ar diviem pasažieriem 117 NOK. Tālāk ceļš vijās augšup gar bīstamām aizām, no kurām uz ceļa veļās mākoņu driskas. Brīžiem pat jūtami tauriņi vēderā, īpaši, ja piebrauc tuvāk ceļmalai un palūkojas uz leju, vai arī, ja ceļš kalna galā šķiet izbeidzas mākoņos. Sajūta, ka tiešam dodies uz pasaules malu.

Pirms paša Nordkapp vēl viens šlakbaums, kur par katru cilvēku jāmaksā vēl 235 NOK. Un... esam sasnieguši mērķi! Tālāk uz ziemeļiem aizbraukt nav iespējams, ceļa vairs nav, ir tikai Barenca jūra un okeāns. Mums atkal paveicies ar laikapstākļiem, jo ir skaidrs, spīd mūžīgā saule un debesis kā kristāliņš. Var redzēt kilometriem tālu jūru, bet turpat salīdzinoši netālu Knivskjellodden - zemes strēli, kas ir vēl nedaudz vairāk uz ziemeļiem nekā Nordkapp. Uz turieni var nokļūt tikai ejot kājām ~10 km vienā virzienā. Arī tas mums ir plānā, bet pagaidām izbaudām skaistumu un pastaigājamies. Kafejnīcu un suvenīru veikalu mājiņā noskatāmies filmu par Nordkapp. Ļoti skaista un uz trīsdaļīgā ekrāna rada diezgan telpisku iespaidu. Parunājamies ar informācijas centra darbinieku, kurš ir soms, un uzzinājis, ka brauksim garām viņa dzimtajai pilsētai, pastāsta, ko tur interesantu var apskatīt. Savukārt uzzinājis, ka mēs esam no Latvijas, paziņo, ka pie viņiem tepat restorānā strādā viena latviešu meitene Inese. Ejam sveicināties ar Inesi, kuru patiešām pārsteidzām uzrunājot latviski. Viņa teica, ka strādā tur jau otro sezonu, bet latviešus vēl nav šeit satikusi. Domāju, ka tas nevis tādēļ, ka latvieši tur nebūtu bijuši, bet gan, vai nu viņi ēdienus pasūtījuši angliski vai drīzāk, latvieši uz to restorānu vispār nav gājuši dēļ dārgajām cenām. Norvēģija jau tā ir dārga zeme, bet Nordkapā viss vēl dārgāk. Līdz ar to nebija iespēja satikties. Mēs jau arī nesatiktu, ja nebūtu nejaušība (kārtējā veiksme) ar informācijas centra somu. Inese stāsta, ka vasarā Nordkapp centrs vaļā līdz 23:00, bet ziemas sezonā tikai uz trijām stundām un tad tur strādā vietējie. Pie viņiem tūrisma sezonā strādā arī vairāki lietuvieši, bet no Latvijas viņa šeit ir vienīgā.

Parunājām arī ar vienu vācu baikeru, kurš teica, ka redzējis mūs ceļā un viņam dikti patika, ka es - meitene pie stūres, bet lielais džeks aizmugurē. Patērzējam par visu ko, kamēr viņa kompanjons kļuva nepacietīgs un sāka jau pīpināt, lai tak’ beidzot braucot.

Kristaps atklāj, ka staigājot pa Nordkapp pazaudējis cimdus. Mēģinām tos atrast, bet neveiksmīgi, tāpēc Kristaps bija spiests iegādāties sev neplānotu suvenīru no Nordkapp - cimdus. Tā nu visi trīs esam kaut ko nozaudējuši pa ceļam.

Nordkapp biļete derīga 48 stundas, tāpēc braucam nost no spices uz tuvāko stāvlaukumu, no kura aiziet taka uz īsteno, neapdzīvoto Eiropas ziemeļu punktu. Ir plāns vēlāk atgriezties arī Nordkapp spicē, kad augšā būs mazāk tūristu. Kad esam lejā, strauji nāk arvien biezāki mākoņi, līdz sāk arī līt. Nav iespējams pateikt, vai lietus būs ilgs vai nē, jo paši esam gandrīz mākonī un neredzam, kas notiek vienā vai otrā debess pusē. Beigās izlemjam ātrāk doties pie miera un ziemeļu ekspedīciju kājām sākt rīt no rīta.

Mums blakus noparkojusies automāja, no kuras iznāk pusmūža vecuma franču pāris un vājā angļu valodā pajautā, vai nevēlamies kafiju. Lai arī no mums trijiem kafiju lietoju tikai es, piekrītam, ka gribētu gan. Pēc kāda brīža viņi iznes smuki uz paplātītes trīs stikla krūzītēs uzservētu kafiju un trauciņu ar cukurgraudiem. Tas likās tik skaisti, īpaši, ja ņem vērā, ka visi atradāmies mākonī gandrīz kalna galā, kur praktiski nekā nav. Paši uzreiz taisās iet atpakaļ iekšā, bet mēs sakām, lai taču paliek parunāties. Kā izrādās, viņi vēl pašā augšā nav bijuši, jo uznācis mākonis un palikuši lejā gaidīt labākus laikapstākļus. Teica, ka sliktā laikā neceļo un, ja vajadzīgs, var palikt uz vietas kaut četras dienas. Vēl viņiem aizmugures logā bija karte, kur dažādās krāsās iekrāsotas valstis, kurās ir bijuši, un baltas tās, kurās vēl nav bijuši. Latvijā bija bijuši. Es vēl nodomāju - nez kad Latvijas pensijas vecuma cilvēki varēs tā ceļot...?

Tā kā ātrāk esam devušies pie miera, iedzeram vēl pa malkam viskija, turpinām sacerēt aizsāktos stāstus par troļļiem un vācu zombijiem līdz pamazām mūs sāk pārņemt miegs.

Lietus ta’ uzlīst stiprāk, ta’ piestāj pavisam un labi, ka tā, jo mūsu telts ir pietiekami nekvalitatīva, lai nonstop lietu visas nakts garumā neizturētu. Nāktos gulēt lietus kostīmos...

29. jūnijs, 7.diena

Pamostamies ap 7:00 no rīta, kad uz sejas no telts jumta sāk pilēt ūdens un vējš to neganti purina. Iepriekšējā taktika - telts malas atstutēt ar akmeņiem, lai ārmala neskartos pie iekšējās, nu jau arī ir neveiksmīga, jo vējš tikai pieņemas spēkā. Izlienam ārā no telts un atklājam, ka esam biezā mākonī un redzamība apkārt ļoti minimāla. Telts ir pilnīgi deformējusies un ja ne iekšā mēs un mantas, būtu vispār pieplacināta pie zemes vai aizpūsta. Gulēšanas vairs nekādas.



Informācijas stenda aizvējā uzvārām brokastu auzu pārslu putru, ātri to apēdam, kamēr tā vējā nav pilnīgi atdzisusi, un dodamies ekspedīcijā uz ziemeļiem. Mugurā esam uzvilkuši vieglas drēbes un pa virsu moto lietus kostīmus, kas aizsargā gan pret lietu, gan pret vēju. Redzamība uz visām pusēm stipri minimāla un vējš tikai pieņemas spēkā, bet labi, ka lietus ir mitējies pavisam. Taka diezgan nosacīta, brīžiem tās ir tikai norādes uz pakalniem, uz kuru pusi jāiet. Tad tu ej līdz nākamajam pakalnam, kur atkal ir norāde. Taka vijas kalnā un lejā ar dažādiem līkumiem un, esot tāda mākonī, nav iespējams aplēst taisnāko ceļu, ja negribas pavisam apmaldīties kā ezītim miglā.



Vējš brīžam uzpūš tik stipri, ka nākas pat pietupties un pieturēties pie akmeņiem, lai nenonestu no kājām, kas ar mani tomēr vienreiz notiek. Uzpūta spēcīgāka auka un aizgāju teju vai ripojot pa akmeņiem. Apdauzīju roku un uzplēsu lietus kostīmu, bet tie visi sīki zaudējumi. Labi vienīgi, ka tajā brīdī nestāvēju uz kādas klintsmalas palūkoties lejā... Kad pēc trīs stundu gājiena nonākam galā, atrodam nostiprinātu kastīti, kurā ir grāmatiņa. Tajā var parakstīties visi, kas līdz šejienei atnākuši. Parakstāmies arī mēs. Atrodam ierakstu 23.06., kas liecina par to, ka šeit ir nokļuvuši vēl četri latvieši, no kuriem izskatās, ka viens nācis vienatnē, bet trīs kopā. Turpat kastītē arī atstātas dažādas lietas - saldumi, divas alkohola pudeles, salvetes, uzlīmes un vēl dažādi sīkumi. Mēs atstājam keponu, kuru atradām pa ceļam un kuru droši vien stiprais vējš bija kādam nopūtis no galvas. Spriežot pēc uzraksta - kādam austrālietim. Apēdam kastītē atrasto ābolu un nobaudām spāņu stipro liķieri. Uzkāpām uz bākas malas, kur vējš mūs gandrīz iepūš jūrā, pieejam pēc iespējas tuvāk ūdenim, līdz akmeņi kļūst slideni un... tad jau lēnu garu dodamies atpakaļ. Pa ceļam vējš vēl arvien pieņemas spēkā, bet mākoņi lēnām sāk izklīst.



Atgriežoties no mūsu ~6 stundu ilgā pārgājiena, atklājam, ka telts virspuse plivinās vējā kā karogs, bet apakšu notur tikai iekšā samestās mantas. Ņemot vērā to, ka telts šobrīd šādā vējā ir pilnīgi nelietojama, mēs paši esam sasvīduši no cīniņa ar vēju un kalniem + iekurt uguni nav no kā, tātad arī sasildīties nav iespējams, nācās pieņemt kādu radikālu lēmumu, jo uz vietas palikt nedrīkst. Varianti tikai divi - vai nu doties pa kalnu lejup, kur zinām, ka vēl ilgi nebūs nekā pieejama, vai arī izvēlēties īsāko ceļu atpakaļ uz Nordkapp spici, kur skaidri zināms, ka varēs sasildīties un nožāvēties. Izlemjam par labu otrajam variantam. Sākumā moči nepielec dēļ mitrā gaisa, bet kaut kā tomēr atgūst dzīvību. Mūsu ekipāžai Kristaps sēž pie stūres, lai ar savām garajām kājām varētu noturēt moci vēja brāzmu laikā, ja tas vajadzīgs. Pirmais izbrauc Ansis un veiksmīgi pazūd aiz pirmā līkuma. Tad startējam mēs. Vēl nekad man nebija bijis tik bail sēsties uz moča, jo briesmu sajūta šoreiz ir pavisam pamatota. Vējš pūš kā traks un mēs braucam pavisam sagāzušies. Grūtības pastiprina vēja nevienmērība, jo brīžam tas iepūš kā īsts orkāns, brīžam gandrīz pierimst. Bet vistrakāk ir, kad pa ceļu nāk pretī lielie tūristu autobusi. Mums jāpaspēj pēkšņajā aizvējā strauji iztaisnoties, lai pēc brīža saņemtu vēl spēcīgāku vēja triecienu. Kad redzējām, ka nāk pretī autobusi, vispār stājāmies nost, lai pēc tam atkal uzsāktu cīniņu ar dabas stihiju. Kaut kā jau līdz augšai dakūlāmies. Pirmais posms pārvarēts, bet vēl jau vajadzēs tikt lejā...

Augšā visiem motociklistiem sejas izteiksmes liecināja, ka viņi saņēmuši šoka terapiju. Domāju, ka mūsējās nebija labākas, manējā jau nu točna.

Pārvelkam sausas drēbes, sasildāmies un dzīvesprieks lēnām atgriežas. Apciemojam atkal Inesi, kura mūs pacienā ar karstu tēju un tikko ceptām vafelēm. Tāda ekstra likās kā uzvarētāju balva pēc grūtam sacensībām. Kamēr sēžam restorānā un dzeram tēju, var dzirdēt, kā ārā vējš krakšķina mājas rūtis.

Pieveikuši grūtības - gan sešu stundu pārgājienu, gan uzcīnījušies vētrā ar močiem uz kalna, nolemjam, ka šie notikumi ir gana piemēroti, lai uztaisītu tradicionālās tūristu bildes "es pie objekta nr.1; es pie objekta nr.2", par objektu izvēloties Nordkappa globusu. Kristaps pat pamanījās nelegāli viņā ierāpties. Sakūdījām arī divus franču baikerus, ka vajag uzrāpties uz globusa, no kuriem viens to arī izdara. Otrs stāsta, ka arī pa vēju cīnījušies tikt līdz augšai un viņš ceļā trīs reizes nokritis.



Kad pienāk lejā braucamais laiks, kaut kā maģiski vējš pēkšņi norimst. Varam nobraukt gandrīz mierīgi, pa brīžam vēl tikai pa kādai mazai aukai uzpūš. Lai arī nezinām, kas mūs vēl gaida nākotnē, ir sajūta, ka grūtākais ceļš ir jau pārvarēts.

Lejā džeki atzīstās, ka Inese stāstījusi, - kad no rīta ar autobusu braukusi uz darbu, redzējusi, ka no aizas glābēji ceļ āra avarējušu motociklu. Viņi man to nolēma uzreiz nestāstīt, lai nebūtu jāriskē, ka tad es vispār atteikšos braukt lejā, kas tā arī būtu noticis, ja nepierimtu vējš un es zinātu šo stāstu. Pieķertos globusam pie kājas un ne pa kam!

Uz nakti paliekam aiz garā tuneļa (starp citu, izbraucot no tuneļa ir jāmaksā tik pat liela summa cik iebraucot). Uzejam pasakaini skaistu vietu netālu no liela ūdenskrituma pie smalku bērzu meža, kuru uzreiz nodēvējam par burvju mežu. Atrodamies kalnu ielokā, no kuriem tek seši ūdenskritumi. Vislielākais sadalās vairākās mazākās upēs, kuras vēlāk atkal saplūst kopā, veidojot neskaitāmas lielākas un mazākas salas. Tad vēl, bērzu audzē visi bērzi kā bērzi - mazi, taisni un pēkšņi viens liels, bet zems, ar izliektu stumbru un milzīgiem zariem kā rokām. Neviļus šī apkārtne atgādināja pasaku par burvju mežu, kurā aug noburtais koks. Tas, kurš pieskaras pie šī burvju koka, pats kļūst par koku un uz mūžiem paliek mežā. Šie atšķirīgie bērzi izskatījās pēc tiem, kuri kādreiz bijuši cilvēki līdz pieskārušies noburtajam kokam. Tad vēl zāle šajā mežā bija sulīgi zaļa, kā pavasaros, un perfektā garumā mauriņam, tikai - tas bija mežs. Un uz lielākās salas, ap kuru apvijās upju tīkls, pašā vidū bija milzīgs akmens. Tad vēl turpat netālu bija sarūsējis un izdedzis mašīnas vraks ar kājām gaisā. Tas, lai pastiprinātu vispārējo noskaņu... Un šajā mežā mēs pazaudējam karotīti, kad gājām uz upi mazgāt traukus. Neviļus sākām atkal runāt par troļļiem, kas mēģina kaitēt tiem, kas viņiem kaut kādā ziņā nav iepatikušies vai šķiet bīstami...



Sēžam pie ugunskura. Tuvējo bērzu esam apkāruši ar izmazgātajām zeķēm. Vakariņas ir paēstas, pa brīžam palaižam pa apli viskija blašķi un džeki dzied Kaupēna dziesmu, bet es rakstu. Lēnām uznāk tāda kā laimes sajūta. Zinu arī, ka šonakt mēs gulēsim cieši un ilgi...

30. jūnijs, 8.diena

Pamostamies ar skaņu, ka atkal lietus grabinās pa telts virsmu. Labi, ka tas ir īslaicīgs un nav stiprs. Tāpat ceļamies un pošamies. Braucot tālumā redzam gaišu pamali un ceļš ved tieši uz to. Atpakaļceļā paredzēts doties pa Somijas vidieni, lai pabaudītu ceļu gar daudzajiem ezeriem. Tad nu tagad dodamies gar Porsangerfjordu visā garumā nu jau uz dienvidu pusi. Atvadāmies no fjordiem un sniegotajiem kalniem, jo tālāk ceļš kļūst rāmāks un apvidus līdzenāks.

Uz Zviedrijas robežas mūs aptur robežsargi un uzdod daudzus jautājumus - no kurienes esam, kurp dodamies, kur bijām, vai viss ok utt. Bija sajūta, ka ar šiem jautājumiem viņi mēģina kaut ko izdibināt. Tad pajautā, vai mums ir līdz kādi medikamenti. Saku, ka Ibumetīns, pāris plāksteri, elastīga saite u.tml. Viņi vēlas apskatīt. Izvelku maisiņu ar zālēm. Neko saistošu neatraduši, atdod to atpakaļ un novēl patīkamu ceļojumu. Nospriedām, ka varbūt viņi vaktē, lai ceļotāji neievazātu kādas epidēmijas vai nebrauktu no tām valstīm, kur tādas plosās. Lai gan no šīs Somijas puses no citurienes nemaz nevar iebraukt kā vien no Norvēģijas...

Jūtama spēcīga temperatūras maiņa tiklīdz iebraucam iekšzemē. Ja no rīta bijām pilnā ekipējuma, tagad atstājam tikai nepieciešamāko. Gaiss kļūst arvien sutīgāks un debesīs sāk jau staigāt negaisa mākoņi. Nonākam spēcīgā lietus gāzē. Pamanām priekšā līstošu negaisa mākoni un tik vien paspējām kā apstāties un ātri uzvilkt lietus kostīmus, kad sāk jau krist pirmās smagās lāses, līdz lietus pavisam drīz kļūst gandrīz necaurredzams. Atklāju, ka esmu pieļāvusi kļūdu lietus zābaku stulmus atstājot virs lietus kostīma, jo pa tā starām viss satek zābakos. Tur sakrājās veselas peļķes, - kustinot pēdu var just, kā ūdens zābakā pārvietojās no vienas puses uz otru. Kājas pilnīgi slapjas.

Ansis uzsāk sarunu ar vienu klejojošu motociklistu, kurš ceļo viens, ir nobraucis jau ap 5000 km un apmēram pēc divām nedēļām plāno būt arī Rīgā.

Patiesībā jau, ja tu ceļo pat vienatnē, īpaši, ja uz moča, tā īsti nemaz neesi viens, jo gandrīz katrā apstāšanās reizē redzi sev blakus cilvēkus, ar kuriem viegli un patīkami uzsākt sarunu, vai kuri jau pirmie uzrunā tevi. Un viņi visi liekas tādi tuvi, pavisam ne sveši, bet savējie, lai kādas tautības arī nebūtu. Nu labi, izņemot varbūt mūsu vislielākos kaimiņus, ar kuriem sarunu uzsākt negribējās nevienu brīdi un kuri arī paši neizskatījās pēc tādiem, kuri gribētu, bet labi, ka viņu nebija daudz. Mēs pat bieži vien somas uz nakti atstājām ārpusē teltij vai ieejot veikalā pie moča, paņemot līdzi tikai maku un dokumentus.

Meklējot naktsmītni, Ansis atkārto moča nogāšanas veidu mēģinot apgriezties uz šosejas un par daudz sasveroties. Es atpakaļ skata spogulī redzēju - ir mocis, un nav vairs moča. Kamēr cēla augšā, izveidojās mini sastrēgums ar diviem kemperiem no vienas puses un vienu no otras. Toties Ansim bija iespēja pamēģināt moča piecelšanas tehniku ceļot to atmuguriski.

Nakšņojam pie viena no skaistajiem ezeriem. Tagad noderētu makšķeres, jo turpat pie krasta redzamas lēkājam lielas (un noteikti garšīgas) zivis.

Kristaps iegādājās sev vēl vienu suvenīru - pretodu tīkliņu, ko likt uz galvas. Šovakar ir iespēja izmēģināt un atzīstam to par ļoti noderīgu lietu šādā ceļojumā.

1. jūlijs, 9.diena

Pamostos ap 8:00 no tā, ka bija palicis vēsi un visu nakti rādījās visādi erotiski sapņi. Pamostos un skatos - abi džeki guļ man katrs savā pusē un saldi čuč... Nolēmu celties vai vismaz iziet pastaigāties. Kad saprotu, ka vairāk neviens necelsies, ielienu vēl pagulēt un tā noguļam visi līdz 10:00. Tagad sapnī runājos ar milzīgu ziloni...

Rīts atkal vēss un apmācies, un pa gaisu dejo sīki ūdens pilieniņi, ne ta’ lietus, ne ta’ rasa. Braucot atkal tiekam āra no apmākušās zonas un atkal kļūst ļoti silti un saulaini, pat līdz +29°C. Tā vien šķiet, ka katru dienu aizbēgam no mākoņiem un pa nakti viņi mūs atkal panāk.

Kādā vietā nolēmām uztaisīt it kā šortkatu braucot pa mazākiem ceļiem, bet ne dēļ tā, lai īsāk, jo uzreiz pamanām, ka ar daudzajiem līkumiem īsāk nesanāks, bet, lai interesantāk. Bija arī interesantāk, tikai ceļš pārtapa par labas kvalitātes granteni un bija ļoti kalnains un ziemeļbriežu apdzīvots.

Nopeldamies pa pliko kādā ezerā. Te jau ūdens siltāks, jo aukstās kalnu upes palikušas nu jau tālu aiz muguras. Tiklīdz izlienam āra un saģērbjamies, pie ezera piestāj trīs mašīnas. Labi, ka tikai tagad, ne agrāk, citādi mēs visi trīs ezerā varētu sēdēt vēl krietnu laiku līdz nosaltu...

Pēc soma ieteikuma no Nordkapp info centra, nolemjam pusdienās nobaudīt ziemeļbrieža gaļu. Atrodam kempingu, kur piedāvā ziemeļbrieža kebabu ar piedevām pa 7 EUR. Cena pieņemama. Gaļa ļoti garšīga un arī kvalitatīvi sagatavota. Arīdzan tīkama pārmaiņa mūsu standarta ceļojumu ēdienkartē.

Pa nakti paliekam uz sena meža ceļa, jo vietā, kur esam, nevaram vairs atrast nevienu vietiņu pie ezera. Atkal mūs aplenc odu miljoni. Nejauši atstājam vaļā telti un tur tie salido kā melns mākonis, ka pēc to sišanas rokas bija kārtīgi jāatmazgā no to paliekām. Ugunskura vietu izliekam ar akmeņiem - lielākiem pa malām un mazākiem pa vidu, jo vieta ir kūdraina un negribas būt neuzmanīgiem.

Naktī nu jau vairs nav tik gaišs, bet tikai tik daudz, cik saule uz neilgu brīdi pazūd aiz horizonta.

2. jūlijs, 10.diena

Pamostamies ap 6:00 no karstuma. Saule sakarsējusi telti tā, ka nav iespējams iekšā vairs uzturēties, bet ārā pagulēt arī īsti nevar, jo tāpat karsti + vēl uzbrūk odi. Dzirdam brīkšķam krūmus, un garām teltij parikšo ziemeļbriedis.

Jau no rīta sākam sapņot par peldi vēsā ezerā, tikai žēl, ka tuvumā šai vietai nav nevienas ūdenstilpnes.

Dodamies uz Suomusalmi apmeklēt kara muzeju, kas atrodas vietā, kur 1944. – 1945. gadā Somijā ienāca krievu sarkanā armija ar plānu divu nedēļu laikā ieņemt Somiju, bet tika smagi sakauti un piespiesti bēgt, jo viņiem pretī stājās daudz mazāka skaita, bet stratēģiski spēcīgākā somu armija. Pie muzeja skaista piemiņas vieta ar akmeņiem un vēja zvaniem. Ārpusē muzejam lielgabarīta kara tehnika, kas tika izmantota šajā ziemas karā. Interesants bija viens tanks, kurš tur palicis no kara laikiem - pa daļai iegrimis zemē ar neskaitāmiem šāviņu caurumiem un iekšā izdedzis - kā pamests tā arī stāv tur vēl līdz šai dienai. Ieeja muzejā maksā 7 EUR. Ja interesē vēsture, tiešām ir vērts to apmeklēt.

Ārpusē satiekam somu motoklubu, kuri visi atbraukuši uz piemiņas vietu. Viņi paši nāca klāt jau pa gabalu sveicinot - ā, jūs no Latvijas! Atpazina karogu, kas jau visu ceļu stalti plīvo vējā, un numura zīmē LV. Stāstīja, ka šī ir ļoti nozīmīga vieta viņu tautas vēsturē, tāpēc viņi atbraukuši tai izrādīt godu. Atbildējām, ka zinām, cik nozīmīga, tāpēc arī mēs esam šeit...



10 km no muzeja ir apskatāmi gan atjaunoti, gan no ziemas kara laika saglabājušie ierakumi, prettanku aizsardzības valnis, dzeloņstiepļu pinumi u.c. Līdz turienei zemes ceļš, bet visumā kvalitatīvs. Pa ceļam piemiņas vieta kritušajiem sarkanarmiešiem ar nosaukumu "Sērojošā Krievija". Tas mums lika pasmīkņāt - paši sūtīja savus tautu dēlus neapdomīgā karā ar apziņu, ka viņiem tādu resursu (cilvēku) daudz, lai pēc tam, pēc daudziem gadiem tur uzstādītu pieminekli "Sērojošā Krievija" - kāda divkosība...

Uz vakara pusi kādā veikalā iegādājamies ziemeļbrieža gaļas konservus, ko ēst kopā ar griķiem, un vēl arī lāča gaļas konservus par bargu naudu EUR 28. Bet otros vairāk dēļ ķeksīša, lai arī tāds zvērs būtu nobaudīts.

Jo vairāk uz Somijas dienvidiem, jo kļūst apdzīvotāks, jo arī grūtāk atrast naktsmītni. Zinām jau, kas jādara - jāmeklē pamests mežistrādes ceļš. Tādu arī atrodam. Kurinām ugunskuru un man gadās ķibele, - ar spēcīgu tvērienu satveru katliņa vāka rokturi, kurš ir nežēlīgi karsts, jo tikko noņemts no ugunskura. Spēcīgi apdedzināju plaukstu, pat tik ļoti, ka pūtu aukstu elpu virsū kādu pusstundu un pēc tam vēl tikpat ilgi skraidīju turpu šurpu un vicināju roku, lai atvēsinātu. Iedomājos, ka ar to elpu, ko izlietoju, varētu piepūst vēl kādus piecus matracīšus. Vislabāk jau noderētu auksts ūdens, bet tā mums bija tikai tik, cik brokastīm, tādēļ negribējās tā vienkārši izliet, lai gan džeki bija gatavi to darīt. Sāku jau baidīties, ka nevarēšu vairs vadīt moci un pa nakti nevarēšu gulēt, bet pavisam lēnām sāpes rimās, kad izdzēru divus 400os Ibumetīnus.

3. jūlijs, 11.diena

Par laimi mostoties jutu, ka apdegums vairs nesāp, bet karstuma pēdas uz plaukstas ir palikušas. Tas nekas - sadzīs. Labi, ka varēju braukt arī pie stūres. Sākumā bija gan tā sāpīgi, bet kaut kā iekārtojos un pārgāja.

No rīta līdz Helsinkiem palikuši ap 300 km, kurus pievaram diezgan ātri. Nonākam atkal lietusgāzē, vēl spēcīgākā kā iepriekš. Tas laikam atvadām no Somijas. Lietus laikā pat uz bāņa ar atļauto ātrumu 120 km/h mašīnas stājās malā ar iedegtiem miglas lukturiem. Uz moča bija sajūta, ka atrodies milzīgā dušā.

Par prāmi atpakaļ ceļam nekādu info nebijām ievākuši, jo nezinājām ne dienu, ne laiku, bet, zinot, ka tie ir vairāki dienā, nav īsti ko nokavēt. Izbraukājām Helsinku centru dodoties no vienas prāmju līnijas piestātnes uz citu, līdz paliekam pie Tallinka, kurš atiet jau pēc stundas. Cena gan par 10 EUR dārgāka nekā šurp braucot.

Uz prāmja dzirdam daudz krievu valodu. Uz mājām dodas arī Narvas krievu motoklubs. Nemaz nav vēlēšanās pieiet klāt un sasveicināties. Arī viņi nemaz pēc tādiem neizskatās, kas gribētu komunicēt, jo staigā apkārt ar "kuršteirgalvenais" sejas izteiksmēm. Noslēdzamies savā mazajā kompānijā un ar skatienu no prāmja klāja atvadāmies no zemes, arvien no tās attālinoties.

Iekuģojot Igaunijā jau pārņem māju tuvuma sajūta, tomēr uz Rīgu uzreiz nesteidzamies. Paliekam pa nakti kempingā pirms Paarnu - pirmo reizi visa ceļojuma laika oficiālā kempingā. To darām ar mērķi, lai pirms ierašanās mājās varētu ieiet dušā un rīt kārtīgi izgulēties un mazliet pačilot. Kempings maksā 5 EUR no personas neatkarīgi no telšu skaita. Vakarā taisām vakariņas uz elektriskās plītiņas. Jau reālā tumsā iedzeram pa alam līdz nogurums un odi mūs pa vienam vien sadzen teltī.

Braucot uz kempingu redzējām neparastus mākoņus, kas bija tik zemi, ka likās tūliņ aizskars koku galotnes, bet nāca virsū kā vertikāla siena. Dēļ saules tā siena izskatījās koši dzeltena un lēnām aprija skaidrās, zilās debesis, bet aiz dzeltenās sienas viss tumšs un melns. Sāku jau domāt, vai tie nav dūmi no kāda ugunsgrēka, jo tādus mākoņus redzēju pirmo reizi dzīvē.

4. jūlijs, pēdējā ceļojuma diena

Agri no rīta Ansis pieceļas un dodas paskatīties, kas notiek ārā, jo blakus teltij var dzirdēt putnus ārdāmies. Izrādījās, vārnas bija uzklupušas mūsu tējas iepakojumam un mēģināja to patērēt sausā veidā. Daļēji tas viņām arī izdevās, bet mazos daudzumos.

Nesteidzīgi taisāmies un ar vienu īsu atpūtu pa ceļam atgriežamies Rīgā.

Paldies visiem labajiem spēkiem, ka viss noritēja gludi - moči nesaplīsa, ceļojumu apdrošināšanu nenācās izmantot un viss beidzās laimīgi. Bet cik nu beidzās. Motociklistiem sezona nekad nebeidzas, tiek ieturēta tikai neliela pauze. Tāpat arī mēs tagad ieturēsim nelielu pauzi pēc šī ceļojuma, līdz ceļš atkal sauks - ceļš, kurš kā josta arvien aptver visu pasauli...

38 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

👍

0 0 atbildēt