Bija apmācies un lietains rīts. Vārtrūmē gulēja jauks kucēns ar rudu ausi un īsu astīti. Viņš pamodās, jo bija ļoti nosalis. Kucēns atvēra acis un ieraudzīja, ka blakus viņam neviena nav. „Visiem maziem kucēniem ir mamma. Bet man? Kur viņa aizgājusi?” – izbrīnījās kucēns. Viņš pārbaudīja pagalmu, ielu – nē, mammas nekur nebija. Varbūt viņa aizgājusi meklēt kaut ko ēdamu, varbūt viņu aizvedusi tā mašīna, no kuras tik ļoti baidās visi suņi? Jaukais kucēns ilgi gaidīja savu mammu atgriežamies, bet viņa nenāca un nenāca. „Ko man tagad darīt? Visiem ir mammas, bet man nav. Es arī gribu, lai mani pieglauž kažoku un nomazgā uz nakti. Man ir jāatrod mammu!” – izlēma kucēns un drosmīgi ļepatoja viņu meklēt.Blakus pagalmā viņš ieraudzīja suni, kurš grauza ko ļoti garšīgu. „Varbūt tā ir mana mamma? Viņai arī ir rudas ausis!” Un kucēns skrēja pie suņa. Bet tas dusmīgi uz viņa paskatījās un aizgriezās – droši vien nobijās, ka vajadzēs dalīties gardajos kumosiņos ar kucēnu. „Nē, tā nevar būt mana mamma. Mamma noteikti padalītu savus gardumus ar savu kucēnu,” – nodomāja kucēns un sabēdājies gāja tālāk.
Pārskrējis pāri ielai, viņš ieraudzīja sprogainu suni ar īsu asti. „Lūk viņa, mana mamma! Un arī astīte tāda pati kā man. Tikai viņa nav tik liela kā es, toties viņai ir mana aste,” nopriecājās kucēns un priecīgs metās pie suņuka ar īso asti. „Mamma!” viņš iesaucās. Taču sprogainais suņuks nikni uz viņu sāka riet: „Nenāc pie manis! Tu esi netīrs! Nosmērēsi mani!” „Nē, tā arī nevar būt mana mamma! Nu un kas, ka es esmu netīrs, man taču nav neviena, kas mani nomazgātu. Mamma mani nomazgātu, nevis kliegtu uz mani,” sabēdājās kucēns. Un skrēja tālāk.
Parkā pastaigājās liels, svarīga izskata suns. „Varbūt tā ir mana mamma? Viņa ir tikpat liela, kā es. Pat bail klāt iet.” Suns stingri uz kucēnu paskatījās un aizgāja tālāk. „Nē, tā nav mamma. Varbūt man nav mammas? Varbūt man tā arī būs jādzīvo vienam pašam?” apraudājās kucēns, sakņupis uz savām ķepiņām.
„Kāpēc tu raudi, mazais?” blakus atskanēja jauka balss. Kucēns pacēla acis un ieraudzīja mazu sunīti ar mīļu skatienu. „Visiem ir mammas, tikai man nav!” nopūtās kucēns un gribēja doties tālāk.
"Nav taisnība, visiem kucēniem ir mammas. Un es būšu tavējā!” pasmaidīja mazais suņuks. „Bet tu nemaz neesi man līdzīga! Tev nav rudas ausis, īsas astes un tu esi pavisam sīciņa – nemaz neesi man līdzīga!” izbrīnījās kucēns.
„Nu un kas? Kāda starpība, vai man ir rudas ausis vai īsa aste – galvenais, ka es tevi mīlēšu un rūpēšos par tevi! Iesim mājās, drīz jau būs tumšs,” atbildēja mazais suņuks un sāka skriet pa celiņu.
„Mamma! Man tagad ir mamma! Man vienalga, ka viņai nav nav rudas ausis un īsa aste – viņa mani mīl, man tagad būs mājas!” priecājās kucēns, skriedams viņai līdzās un centīgi lekdams pāri peļķēm, lai neapšļakstītu savu mazo mammīti.
