Ģimeņu šķēlēja.36

Balsis,kas skan aiz loga gandrīz vai katru dienu,liek man aizdomāties par dzīvi,tās patieso vērtību.
Es dzīvoju 5.stāvā,un mans logs vēršas taisni pret vietējo spēļu zāli,kurai blakus ir diennakts "kafejnīca." Jau kopš pirmās nakts,kad uz šejieni pārcēlos,es sapratu,ka no šejienes var izdzirdēt visu,ko lejā runā,var sajust tās emocijas,kas strāvo visapkārt mums. Kā jau varat noprast,šīs sarunas nav no tām patīkamākajām. Es atceros aizpagājušo ziemu... Bija putenis,ārā bija ļoti vēss un es,piegājis pie loga,pamanīju pa ielu ejam divus cilvēkus,vīrieti pusmūža gados un aptuveni 6-7 gadus vecu meitenīti. Viņi aizgāja līdz spēļu zāles durvīm,un vīrietis skaļi noteica:"Tu gaidīsi te." Meitenīte lūdzās,lai viņš neiet tur iekšā un nepamet viņu te vienu,bet vīrietis neklausīja un pavēra durvis uz veiksmes aleju. Vai nu man tā tikai likās,vai arī sāka palikt daudz vēsāks un arī putenis saasinājās. Meitenītes kliedzieni,lai vīrietis atgriežās,griezās aukstajā gaisā kā naža dūrieni. Nekas nelīdzēja. Pēc 10 minūtēm no spēļu zāles viņš tomēr laukā iznāca,apskāva meitenīti un pateica,ka tagad varam doties mājās. Uz meitenes vaicājumu,vai nopirksi man šokolādi,viņš atbildēja noraidoši:"Mums vairs nav naudas."

Es dzīvoju pretī tikai vienai spēļu zālei,bet es ar to jau ir pietiekami,lai zinātu,kas notiek,ja nokļūsti azartā.  Mātes dodas pakaļ dēliem,cenšas ar varu izvilkt ārā,raud,bet dēli turpina spēlēt. Sievas lūdzās vīriem,lai tie izbeidz,lai atstāj naudu dienišķajai maizei,bet tiek notriekta visa,bērni vēl joprojām tiek atstāti pie tā staba,kas tieši blakus durvīm,lai gaida kā mazi sunīši.
Pat arī,ja tiek vinnēts kāds mazumiņš naudas,uzreiz ir jādodas to nosvinēt un piedzerties blakus esošajā bārā.

Nesāc spēlēt azartspēles,jo atpakaļceļš var vairāk netikt piedāvāts.