Tā kā jau brītiņu dzīvoju Zviedrijā un starp zviedriem, nevis kopā ar citiem imigrantiem, tad pastāstīšu, ko Ziemassvētku galdā liek Zviedrijā.
Zviedru Ziemassvētku galds17
Šo brīnumu Zviedrijā sauc par Janssons frestelse. Principā tie ir krāsnī cepti kartupeļi ar krējumu un zivi. Kartupeļi vienmēr ir sagriezti strēmelēs. Vispār šis ēdiens ir ļoti garšīgs un samērā viegli pagatavojams. Viens no maniem favorītiem, ja runā par Zviedrijas Ziemassvētku ēdieniem, jo nav nedz pārāk sauss, nedz pārāk sāļš vai piparots.
Isterband, mēs ko līdzīgu saucam par putraimu desu (kaut gan putraimus Zviedrijā atrast ir grūti). Šis ir arī populārs ikdienas ēdiens, bet man ne visai iet iekšā. Pie bada jau ēstu, bet labprātīgi, nēee. Parasti tā ir sausa, ar garšvielām vairāk nekā vajag. Kad strādāju latviešu/krievu/zviedru jauktajā kolektīvā, tad mēs visi gājām ēst pusdienas uz firmai piederošo restorānu (šiki, ne? Katru dienu ēst restorānā) un isterband bieži tika pasniegta. Kā redzēju, sparīgi sukāja iekšā tikai zviedri, mēs visi pārējie tikai ar dažiem kumosiņiem apmānījām badu un aprijām kartupeļus. Pārējā desa palika uz šķīvja.
Julmust ir tradicionālais Ziemassvētku dzēriens Zviedrijā. Principā tas ir iesala dzēriens ar garšvielām, piemēram kanēli un krustnagliņām. Garša ir visai īpatnēja, bet nav nepatīkama, tāda viena puslitra pudelīte ielīst kuņģi ka nemetās. Bet katru dienu dzērt tikai to, jo tuvojas Ziemassvētki, nu nē. Ļoti līdzīgs dzēriens ir Paskmust. To dzer Lieldienās. Ja godīgi, es nejutu nekādu atšķirību, vien sajūtu, ka nepārdotie Julmust ir pārfasēti ar citu nosaukumu un ''iesmērēti'' uz nākamajiem svētkiem. Attēlā redzama populārākā marka, protams, ir vēl daudz un dažādi Julmust.
Köttbullar (izrunā kā šotbullar) jeb gaļas bumbiņas. Ja kādreiz dodieties uz Zviedriju, tad jāzina, ka gaļas bumbiņas tur ir cieņā. Tas ir bezmaz vai nacionālais lepnums kā mums Melnais balzams un Laimas konfektes. Zviedri gaļas bumbiņas ēd visu laiku, tās ir gan brokastīs, gan pusdienās (klasika = gaļas bumbiņas, kartupeļu biezputra, krējuma mērce, dzērveņu mērce, zaļie zirnīši un zirnīšu asni). Šī kombinācija vispār ir garšīga, kaut gan es lūdzu izlaist dzērveņu mērci, jo man, diemžēl, salds ar sāļu nu nekādi neiet kopā. Parasti vienmēr šīs bumbiņas ir labas, reti kad gadās kaut kas tik nekvalitatīvs, ka sajūta ir tāda, ka ēd Latvijas lētā gala pelmeņu pildījumu - mīksts un lipīgs. Tātad, ja zviedri ir tik lepni par savām ''bumbām'', tās loģiski tiek ēstas arī Ziemassvētkos.
Presslyta. Šis produkts ir samērā līdzīgs mūsu galertam, bet gatavots tiek biku biku citādi. Vispār garšīga lieta, bet daudz nelien iekšā, jo ir samērā sauss un garšvielām bagāts. Zviedrijā ir daudz un dažādi šādi galertveidīgi produkti, bet neviens nav tāds kā mūsu īstais galerts. Tam esmu tikusi klāt vien ciemojoties pie ungāriem, viens ungāru pavārs bija uztaisījis sev par prieku divas bļodas. Zviedri protams viebās un viens pat saviebies novērsās, kad visi nezviedri ar gardu muti sukā iekšā produktu, kas uztaisīts no cūkas kājām un galvas. Bieži vien, to kas mums skaitās delikatese, citas nācijas uztver par pretīgi. Viens piemērs, bijām Maskavā uz zinātnisko konferenci 12 gabali no Latvijas, bija sabraukuši vismaz no 20 dažādām pasaules valstīm. Ēdināja mūs viesnīcā un arī izstāžu hallē. Latviešiem jau krievu virtuve ir plus mīnuss zināma un garšo. Bet bija nācijas, kurām bija jāsastopas ar kulināro eksotiku. Tā mēs tur sēdējām viesnīcas restorānā un ēdām brokastis, kurās starp visu citu bagātību bija arī cūkas mēles. Letiņi priecīgi sakrāmē sev uz šķīvja šo tik dārgo gardumu un mūsu piemēram sekoja viens meksikānis, kas mūžīgi sēdēja ar latviešiem, jo bija ieskatījies vienā latviešu daiļavā (kurai jau puisis mājas, tā ka čalītim izredzes bija pilnīga nulle). Tā mēs sēžam un ēdam, skatamies kā meksikāņu puisis apēd vienu gabalu ar mēli, norij, pasmaidam un prasam, kā garšojis. Viņš atbild ka normāli un košļā jau otro gabalu. Tad mēs pateicām, kas tas īsti ir, reakcija bija zibenīga. No galda tik pagrābta salvete, pats sarkans aizrijies visu atkelpo salvetē un caur asarām jautā mums, kāpēc jūs neteicāt, tas ir pretīgi!
Julsill jeb Ziemassvētku siļķe. Vispār Ziemassvētku galdā servē dažāda veida marinētas siļķītes, bet šī ir īpaša un man personīgi pretīga, jo tā ir salda! Droši vien esat dzirdējuši par zviedru saldinātajām siļķēm. Nu plus mīnuss taisnība, cukurs tiek likts klāt teju visām. Atšķirība ir tikai daudzumā. Tās, kurām nav par daudz ir garšīgas un man vēl patīk ja zivs ir stingra. Šī te ir mīksta un sajūta tāda, it kā tā būtu iepuvusi (īsto zviedru pūdēto siļķi neesmu uzdrošinājusies noprovēt) plus šim brīnumam klāt ir arī kanēlis, kas man šķiet galīgi greiza kombinācija.
Julskinka jeb Ziemassvētku šķinķis ir katra zviedru Ziemassvētku galda lepnums. Tas ir milzīgs vārīta šķiņa gabals, kas apvārtīts drupaču maizē un cepts krāsnī. Te ir tas brīdis, kad var tā piestūķēties ar šķiņķi, ka ilgi vairs negribēsies. Man druksu par sāļu, bet tas ir vienīgais tā trūkums un sāļumu var noskalot ar dzērienu. Normāli šāds šķiņķis sver vismaz 4 kilogramus un uz Ziemassvētkiem veikalos paliek nevis dārgāks, bet gan lētāks. Lielo kluci var nopirkt par 4-5 eiro, kad Ziemassvētki teju klāt. Priekš Zviedrijas cenām, tas nav pilnīgi nekas!