Sveikiņi. Šis ir mans 2. raksts. Tā kā tuvojas Ziemassvētki, nolēmu kko pa tēmu.
Mana ģimene svētkus visbiežāk svin mūsu lauku mājās. Atceros kā bērnībā ar mazajiem radiņiem skrējām uz otro stāvu skatīties pa logu kur Ziemassvētku vecītis lido. Pa to laiku zem egles jau bija uzradušās dāvanas. Pēc tam ēdām piparkūkas, mandarīnus un skaitījām pantiņus, lai saņemtu savu spīdīgo iesaiņojumu ar dāvanām.
Pēdējos gados Ziemassvētki vairs nav tik jauki kā agrāk. Bet tādēļ jau svētku prieks nezūd. Tagad par tradīcijām ir kļuvušas tādas lietas kā ''Viens pats mājās'' skatīšanās, nerātno dzejolīšu skaitīšana, 90to gadu ideālo svētku filmu skatīšanās u.t.m.l. Man personīgi mīļākā Ziemassvētku izdarība ir tieši dāvanu atvēršana. Kaut arī neesmu nekāda bērndārzniece, vienalga tauriņi lidinās vēderā, kad skatos, ko esmu saņēmusi. Protams neticu Salatētim, Salavecim vai Ziemassvētku vecītim, kā nu katrs to sauc. Tā kā negribu sagraut mazu bērnu ilūzijas, vairāk par šo tēmu neko nepieminēšu. Nu, priecīgus svētkus spocēni!
