Klāt 24. decembris jeb kā to mēdz dēvēt Ziemassvētku vakars. Gaidot šo vakaru nav trūcis pārdomu gan par pašiem svētkiem, gan citām tēmām. Laikam jau jāsāk ar pārdomam, kuras ir par tiešo tēmu.
Nesen, kādā intervijā pazīstama sabiedrības dāma (atļaušos neteikt, kura) sacēla vētru krūzē ar saviem izteikumiem attiecīā par Ziemassvētkiem- viņapsrāt dāvanas nav jāpērk, tas ir lieki, galvenais ir tuvība. Tad nu man veidojās pārdomas par šo tematu. Vai vajag dāvanas? Patiesībā par šo tēmu, sanāca parunāt arī citur. Vai vajag Ziemassvētkus, ja neesi ticīgs un neesi bērns, kas gaida Santa Klausu/Ziemassvētku Vecīti/Salavecīti ar dāvanu maisu? Uz šiem abiem jautājumiem gribētos atbildēt vienkārši - vajag un vajag. Kāpēc? Sākšu ar to, kāpēc, manuprāt vajag dāvināt dāvanas. Protams, sabiedrības dāmas pieminētais, ka galvenā šajos svētkos ir ģimeniskā tuvība ir taisnība. Nu ja nepievērš svētku reliģiskajam motīvam uzmanību, protams. Bet arī to ņemot vērā, nevar aizmirst par ģimeni, draugiem un citiem cilvēkiem, ko gribētos saukt par tuviem. Un šajā brīdī jāsāk runāt par dāvanām. Dāvana ir labs apliecinājums šai tuvībai. Nav obligāti jāapliecina tas caur sacensību "kurš uzdāvinās dārgāko, šikāko dāvanu." Dāvanai pamatā ir jābū tam, ka tā ir no sirds. Es zinu, ka zīmolu mīlētāji un vienkārši tie, kam galvenā vērtība ir nauda tūlīt teiks, ka es vienkārši skaitu kapeikas- bet nav labākas dāvanas par to, kas nākusi no sirds un paša darināta. Ne visiem, kam tādam ir laiks un prasmes, tāpēc, pārdomāta dāvana, kas pirkta arī nav nekas slikts. Pa lielam neviena dāvana nav nekas slikts, jo tas parāda, ka tu atceries otru cilvēku. Tuvība ir galvenais, taču tuvības papildināšana ar dāvaniņām, kaut vai simboliskām un mazām ir kaut kas patiešām skaists un jauks, un nevajadzētu vērtēt pēc skalas- esmu sabiedrībā pazīstams, tāpēc tas, kā daru ir vienīgais pareizais veids.
Turpinot, par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Šoreiz jau par mūsu portālu - Spokos nesen sacēlās vētra, kad kāds spociņš izdomāja uzrakstīt rakstu, kurā apsūdz Valteru Frīdenbergu krāpšanā attiecībā uz ziedojumu vākšanu dēļ slimības. Mani personīgi tas raksts satracināja. Ne tapēc, ka es būtu ziedojis iesaistītajai personai, ne tapēc, ka es būtu šīs personas fans, ne tāpēc, ka man ne sevišķi patīk vairāki iepriekšējie raksta autora raksti, bet gan tā, kā raksts tika uzrakstīts. Es saprotu, var neticēt visām ziedošanām un labdarībai, bet vai par to jāraksta publiski, lietojot izteicienus - manuprāt, man liekas utt. ? Vārda brīvība ir viena lieta, tāpat arī necenzējam cilvēku viedokli, bet tāpat nevajadzētu, taču tikai, paļaujoties uz savu viedokli, kādu cilvēku apvainot krāpšanā- faktus galdā nevis personīgās antipātijas. Arī komentāru sadaļa tracināja- vai tiešām raksts saistīts ar tik lielu nelaimi kā vēzis ir jāpadara par ASV vs Krievija troļļu karalauku? Vai tiešām šīs mūžīgās mīlu/nīstu Krieviju diskusijas ir jāpieliek pat pie tāda raksta? Es teiktu, ka nē un ceru, ka pie šī raksta tādu diskusiju nebūs.
Atgriežoties pie Ziemassvētkiem. Vēl viena diskusija, kas nesen sanākusi un raisījusi ne vienu vien domu ir: mākslīgā vai dabīgā egle. Es saprotu katras puses argumentus, jo no vienas puses jau pareizi- kam to eglīti mocīt, kam to eglīti zāģēt un nobendēt. Bet ja tā padomā- vai tai papīra. plastikāta "eglei ir" dvēsele? Vai tai ir smarža? Es neesmu saskāries ar ļoti dārgiem eksemplāriem, taču vismaz lētajām nekā tāda nav. Nekādas dzīvības. Emocijas tā nerada. Turklāt, ne vienmēr eglīte, kas dabiska uzreiz nozīmē nāvi eglītei. Kas negrib bendēt eglīti var sataisīt egli no zariņiem. Tas, taču arī ir smuki un ir dabīgā smarža, bet kociņš nemirst, arī skuju nav daudz, ja slinkums vākt, kad birst. Nepazūd arī prieks, meklēt to īsto "eglīti", jo daudziem tieši tie kociņa meklējumi ir lielākais prieks, vai vismaz otrs lielākais prieks aiz rotāšanas. Un ja gribas pilnu kociņu tas arī nenozīmē, ka koks uzreiz pēc svētkiem metams ārā vai krāsnī. Kociņu var izrakt uzmanīgi un iestādīt podiņā (to var arī dzīvoklī, dzīvojoši- podiņu var izlikt uz balkona. Neviena egle neizaugs pāris mēnešu laikā par tādu monstru, ka to balkonu nolauzīs) Vai ja maks brīvāks, var aizbraukt uz audzētavu un nopirkt egles stādu. Ja nu negribās audzēt un vienkārši nocirst, tad var izvēlēties mazāko ļaunumu -nocirst eglīti tādā vietā, kur tā vai tā viņa ilgi nedzīvos, piemēram, grāvmalā, kur, visticamāk, kāda kopšanas brigāde viņu tāpat ātri likvidēs. Šajā gadījumā eglīte, vismaz ies bojā, kādu iepriecinot.
Un pēdējā pārdoma par spokiem un administrāciju. Es reti par administrāciju runāju publiski. Arī šoreiz neieslīgšu personālijās, bet svētku pirmsvakarā sanāca, aizdomāties par to, ka daudzi administrāciju noliek, citi slavē. Ka tad ir? Esam ļaunie vai labie? Mana atbilde- individuāli ir kadri, kuri nav paši jaukuma iemiesojumi, kaut vai pats sevi nesauktu par eņģeli, jo man kā jebkuram cilvēkam netrūkst melnumu, bet kā kolektīvs administrācija ir labs. 22. decembra vakaru pavadīju administrācijas Ziemassvētku tusiņā. Man nevienā brīdī neradās pretenzijas vai nepatīkamas izjūtas. Un tieši šādi pasākumi daudz pasaka par kolektīvu kā kopumu. Kad mani pasauca atgriezties palīgā pie svētku mielasta gatavošanas, es teicu vārdus:" Un atgriežos pie sīpoliem," jo griezt sīpolos tobrī bija mans darbiņš. Kad man jautāja, kāpēc neteicu, ka atgriežos pie kolēģiem, es uz to atbildēju:"ka spoku administrācija jau nav kolēģi." Un kopīgi izsecinājām, ka spoku administrācija ir kā ģimene. Un ta arī ir- kā jebkurā ģimenē mums ir tēli kā mammas, tēti, tuvāki un tālāki radagabali. Plēšamies un līgstam mieru, karojam un mīlam viens otru. TIeši to pašu var pateikt par spokiem kā veselumu. Nu esam mēs tak visi viena virtuāla ģimene, katrs ar saviem niķiem. Zinu, ka daudziem, kas nepatīk, zinu, ka visiem laiku pa laikam gribās ko mainīt vai tieši pretēji, neļaut mainīt, bet tā nu tam lemts būt. Nevar izpatikt visiem. Taču vismaz svētku laikā jāpacenšas nestrīdēties. Ziemassvētki ir ģimenes svētki. Ziemassvētki ir piedošanas, došanas, dāvināšanas un ģimenes svētki. Tad nu visiem spokiem, vienalga no administrācijas, bijušajiem administrācijas pārstāvjiem vai tādiem, kas par to nekad pat nav iedomājušies - Priecīgus jums ZIemassvētkus!
Priecīgus!
