Pie galda nevajag kasīties , vai urbināt dedunu - savādāk cilvēki nodomās , ka esi cēlies no zemnieku kārtas.
Laba uzvedība, it īpaši pie galda, bija tā, kas, pēc dižciltīgo domām, atšķīra augstdzimušos vīrus un sievas no nabagiem un zemākas kārtas ļaudīm. 12. gatsimtā kļuva poulāri nostāsti un teiksmas par drosmīgajiem un galantajiem bruņiniekiem, un smalka uzvešanās tika celta godā arī pie galda.
Tomēr labā toņa noteikumi regulēja ne tikai uzvedību . Viduslaiku sabiedrībā valdīja stingra hierarhija, kuras virsotnē bija karaļa/valdnieka ģimene un dižciltīgie, savukārt viszemāk atradās zemnieki un kalpi. Arī dižciltīgo sabiedrībā valdīja sava iekšējā hierarhija, un sociālais statuss jeb stāvoklis sabiedrībā noteica, kurā vietā pie viesību galda sēdinās konkrēto augstdzimušo kungu vai dāmu.
Vienā svētku zāles galā uz platformas atradās augstais galds, pie tā sēdēja namatēvs un visdižciltīgākie viesi. Jo augstāks bija viesa sociālais stāvoklis, jo tuvāk namatēvam viņš sēdēja. Goda viesiem bija savs sālstrauks, pārējiem dzīru dalībniekiem sālstrauki bija jādala. Līmeni zemāk par augsto galdu sēdēja mazāk dižciltīgie viesi.
Svētku dalībnieki allaž sēdēja vienā galda pusē, lai būtu vairāk vietas, kur novietot jaunus ēdienus un kalpiem būtu ērti visu apkalpot. Karaļa galmā kalpoja gados jaunie augstmaņu dēli, kuri, apkalpoja vecākos, iemācījās izturēties pieklājīgi un ar cieņu.
