Vēsturiskā atkārtojamība20

1939. gadā (un jau krietni pirms tam) tiek sagatavota politiskā augsne, jebšu sarkanie un brūnie tirāni sadala Eiropu ietekmes sfērās. Rokas nu ir atraisītas, un sākas otrā fāze – militāra intervence un situācijas destabilizācija Latvijā (lasi – Ukrainā). PSRS savelk dūri ap Baltiju un uzspiež parakstīt bāzu līgumu. Tiek iesūtītas un uz vietas veidotas diversantu grupas, kurām jārada iespaids, ka Latvijā notiek ‘’strādnieku’’ sacelšanās, ko pēc tam varētu balstīt Sarkanās armijas spēki Latvijā. Propagandas mašīnas strādā augu diennakti – izplata aģitācijas uz sacelšanos pret Ulmaņa valdību, izplata dezinformāciju, kurina, kurina naida ugunskurus. Vārdu sakot, notiek varas pārņemšana, cenšoties izvairīties no militāra spēka pielietošanas, lai šķietami pasaulei radītu iespaidu, ka viss notiek leģitīmi, ka tā ir tautas griba un vēlme pievienoties agrāri atpalikušajiem austrumu kaimiņiem. Paskatāmies, kas notiek Ukrainā – kā filmas scenārijs. Jāpiekrīt vien kāda anonīma interneta lietotāja vārdiem – kāpēc man jāskatās draņķīga filma, ja es zinu, kā tā beigsies?

Dzīvošana salīdzinoši civilizētajā Eiropas daļā, būšana aliansēs uz mūsu acīm bija uzvilkusi plīvuru, šķietamu iespaidu, ka pēc golodamoriem, šaušalīgiem kariem, humānajām katastrofām 20. gadsimtā, nekas tāds nevar atkārtoties, jo mācība taču ir gūta. Priekš kam dzīt nāvē miljonus cilvēku, ja var apsēsties pie galda, uzsist klaču un problēmu atrisināt tādā veidā.

Šajā brīdī jāatceras elementāra matemātiska patiesība jeb Krievija = PSRS. Krievija var uzspļaut visam – starptautiskajām saistībām, ANO, NATO, ES, man, tev, Ulmaņa kapam tuksneša vidū Turkmenbaši un vēl dabūt Nobela miera prēmiju. PSRS labākajās tradīcijās likumi tiek ignorēti, transformēti, pielāgoti vai arī nonivelēti līdz pēdējam.