Sekss viduslaikos58

Pamācība - A ievieto iekšā B !

Baznīca viduslaikos pat diktēja, kā pareizi ar to ir jānodarbojas. Piemēram misonāra poza tika uzskatīta par nedabisku un pat grēcīgu. Sievietei atrasties virspusē bija aizliegts, kā arī sieviete nedrīkstēja atrasties pret vīrieti ar muguru, jo baznīcai likās, ka tas nav saskaņā ar dabisko kārtību (vīrieša un sievietes lomām). Orālais un anālais sekss bija grēks, jo tādā ceļā nebija iespējams vairoties - tā bija tikai izprieca. Tās tākā bija galvenās idejas, bet tomēr daži teologi sāka šīs idejas apšaubīt. Albertus Magnus nosauca piecas pieņemamākās pozīcijas - 1) Misionārs 2) sāniski, blakus viens otram 3) sēdus 4) stāvus 5) Tergo . Viņš teica ka misionārs ir pilnīgi dabisks, bet pārējās ir apšaubāmas pozas, kas arī nav pilnīgi grēcīgas.

Homoseksualitāte

Baznīcas nostāja pret homoseksualitāti bija skarbi norādīta teologa Petera Demiana ( Peter Damian ) grāmatā - Book of Gommorah. Tā tika definēta kā "Darbība pret dabu" zem, kā slēpās : masturbācija vienatnē, savstarpēja masturbācija, kopulācija ar augšstilbiem, mugurpusi un anālais sekss. St. Thomas Aquinas negribēja sarežģīt lietas un tāpēc vienkārši to paplašināja šādi - visas darbības, kuras neattiecas uz vaginālo seksu. Un tam vēl klāt liekot sieviešu viendzimuma sakarus.

12. - 13. gadsimtā tika uzsākta seksuālo grēcinieku kriminālvajāšana. Nu, ko lai saka ... sods tiešām bargs - par šāda veida seksuālo grēkošanu piesprieda nāvessodu, sakropļošanu, sadedzināšanu uz sārta, pakāršanu, bet ja priesteris vēlējās, tad bija iespējams nonākt arī būrī, karāties gaisā un nomirt bada nāvē.

Modes aksesuāri

Viens no populārākajiem saksa modes aksesuāriem viduslaikos bija codpiece (neņemšos tulkot ) - maisiņš vai atloks, ko pievienoja kājstarpes priekšā. Šādā veidā tika izcelts vīrieša dzimumorgāns. Tas tika piestūķēts ar lupatām vai zāģu skaidām un nostiprināts ar diegiem vai pogām. Šis maisiņš parasti bija ļoti liels un deva iespaidu par to, ka itkā dzimumorgāns ir gatavs dzimumaktam. Vārdu sakot stroķis ir pielādēts un gatavs izšaut. Vārds codpiece nāk no angļu vārda cod, kurš nozīmē sekliniekmaisiņš. Vēl kāds aksesuārs bija kurpes, kuras tika sauktas par pouline - to nēsāšana arī lika vairāk izcelt dzimumorgānu. Protams, baznīca šos aksesuārus neatzinu un nosauca tos par "velna modes kliedzienu".

Dildo - izmērs atbilst jūsu grēcīgumam.

Kādā grāmatā ir teikts - Jūs esat darijušas to, ko dažas sievietes ir pieradušas darīt - izmantot priekšmetus, kas pēc formas un apjomiem atbilst vīrieša dzimumorgāniem, lai to izmēru pierādītu savu grēku apjomus. ja jūs to esat darijušas, jums piecus gadus svētajās dienās jāizsūdz grēki. Principā vārds dildo netika izmantots līdz pat renesanses periodam. Kādā Oxfordas vārdnīcā šis vārds tika aprakstīts kā iegarens maizes klaips ar diļļu garšu. Principā angliski diles - dill, tāpēc arī - dilldough.

Nevainība

Baznīca ticēja tam, ka vienīgais veids kā ar celibātu pielūgt Dievu ir Jaunava Marija. Viduslaikos tiekšanās uz jaunavību bija pats ideāls, taču vienkāršajiem ļaudīm un muižniekiem tas bija praktiski neiespējami. 

Viduslaikos baznīca atļāva sievietēm vēlreiz no jauna kļūt par jaunavām. Baznīca šādu iespēju deva ne tikai sievietēm, kurām jau bija sekss, bet arī sievietēm, kuras jau bija dzemdējušas bērnus un atzinušas savus grēkus. Proti, viņas bija sūdzējušas savus grēkus vairākus gadus un bija atkalpojušas arī savu laiku klosterī. Sievietes, kuras nepieņēma so piedāvājumu staigāja zem tā dēvētā apzīmējuma " iedzimtais grēks".

Daudzi domā, ka sievietes viduslaikos nēsājušas šķīstības jostu - jostu, kura pārvilkta pāri dzimumorgānam, lai nevarētu notikt dzimumkontakts, taču šie cilvēki maldās. Tas vienkārši ir 19. gadsimta izdomājums.

Prostitūcija

Lai arī baznīca to neapstiprina, tomēr ir uzskats, ka prostitūcija tomēr uzplauka viduslaikos. Lielās pilsētās prostitūtes varēja nodarboties ar savu arodu anonīmi un tā tika uzskatīta kā diezgan godīga un būtiska profesija.

Patiesībā baznīca pat uzlaiku atzina prostitūciju. Baznīca domāja, ka tas ir labs veids kā novērst homoseksuālismu un nelegālās dzimumattiecības, tāpēc tas tika definēts kā atļautais ļaunums. St Thomas Aquinas rakstijis : Ja prostitūcija tiktu apspiesta, tad bezrūpīgā kārtība sabiedrībā tiktu gāzta ! Visvairāk prostitūtu strādāja bordeļos. Lielākajā daļā ciematu tāds bija viens. Daudzos ciematos prostitūtas sevi identificēja ar konkrētiem apģērba gabaliem, piemēram, plīvuru ar dzeltenu svītru. Taču tiko ko ar prostitūciju nodarbojās ārpus bordeļa, pārkāpējas tika arestētas. Dažas pārkāpējas tika spīdzinatas un sakropļotas.

Kontracepcija

Visu viduslaiku laikā baznīca vairāk noņēmās ar šī aizliektā prieka grēkiem, kas izriet no nedabiskas seksuālās darbības nekā ar jautājumu par kontracepciju. teologi tāpat kā tagad, arī tad nepiekrita kontracepcijai. Turpretim baznīcai tas principā vispār nerūpēja un viņi tikai ķēra savus grēciniekus. Kontracepcija tika uzskatīta kā morāla problēma, nevis nāvīgs grēks.

Prezervatīvi tajos laikos sastāvēja no dzīvnieku zarnām un pūšļiem, kuri tika sasaistīti vairākos slāņos ar aukliņām vai diegiem. tajos laikos tie tika vairāk izmantoti, lai novērstu dzimumorgānu slimības, piemēram, sifilisu. Vēlākās prezervatīvu versijas tika gatavotas no lina. Sievietes dažkārt izmantoja pesārijus, kas darbojās kā sava veida ziedes. Šīs ziedes tika smērētas vagīnā. Tās sastāvēja no zemes augiem, akācijas mizas un medus. To visu saspieda un sajauca mitrā masā, kurā vēlāk mērcēja vilnu vai citu audumu un ievietoja makstī.

Seksuālā disfunkcija

Ja vīrietis nespēja darīt to kas viņam jādara, proti, nefunkcionēja viņa dzimumorgāns, tad šādā gadijumā baznīca sasauca speciālu padomi. Savācas visi gudrie un ciema sievietes un sāka pētīt dzimumorgānu un novērtēt tā vispārējo veselības stāvokli un noteiktu vai tas spēj pildīt nepieciešamās seksa funkcijas. Ja viņa loceklis bija deformējies, vai bija kādas citas slimības vai traucejumi, kuru dēļ viņa dzimumorgāns nespēja veikt funkcijas, tad nācās pāri šķirt, jo laulība nebija pilnīga.

Daudzi viduslaiku Eiropas ārsti bija Islama medicīnas piekriteji. Musulmaņu ārsti bija pirmie, kuri izrakstija medikamentus, lai ārstētu erekcijas funkciju, ieskaitot narkotiku terapiju kopā ar uzturu. Pārsvarā šie medikamenti tika ievadīti orālā veidā.