Francijas soda izciešanas kolonija pazīstama kā Velna sala sastāvēja no mazām, cieši viena otrai blakus esošām salām pie Franču Gviānas krastiem. Uz turieni tika sūtīti daudzi nežēlīgi noziedzinieki, piemēram, slepkavas un izvarotāji. Vēlākos gados, tā uzņēma arī politieslodzītos vai ikvienu, kurš nepatika Francijai. Velna sala tika aprakstīta kā "viens liels akmens." Tā bija aptuveni 34 hektārus liela un 19 metrus virs jūras līmeņa. Tā nebija vieta, ko varēja saukt par mājām, un vairāki ieslodzītie, kuri izdzīvoja turienes skarbajos apstākļos, pavadīto laiku tur salīdzināja ar "dzīvo nāvi" un pašu cietumu iesauca par "sauso giljotīnu." Velna sala darbojās no 1852. līdz 1946.gadam. Tiek lēsts, ka šajā laikā aptuveni 40% jaunievesto cietumnieku mira jau pirmajā gadā. Tur izdzīvot varēja tikai paši izturīgākie un paklausīgākie.
Šausmas, ko piedzīvoja ieslodzītie uz Velna salas18
Cietuma kuģis
Brauciens uz Velna salu daudziem notiesātajiem bija nāvējošs. Viņi tika salaisti kuģī un uzreiz zaudēja savas individuālās identitātes. Viņi kļuva par numuriem, un nevienam neinteresēja vai viņi izdzīvos vai mirs. Vīriem bija jādodas uz zemākajiem klājiem un tur viņus sabāza krātiņos. Tur tumsā nebija diez ko daudz gaisa, ko elpot un krātiņos bija tikai šūpuļtīkli uz kā gulēt. Ja vīri jūtas izslāpuši, viņu krātiņam blakus stāvēja netīra ūdens muca, kurā varēja pasmelties ar savām krūzēm. Kuģim iebraucot karstajā, tropiskajā gaisā, vīri kļuva dusmīgi. Viņi bieži cīnījās savā starpā un noslepkavoja cits citu. Plosījās arī slimības, un pārtikas devas bija niecīgas. Daudzi no ieslodzītajiem nomira pirms vēl kuģis sasniedza soda izciešanas salas.
Applaucēšana ar karstu tvaiku
Ieslodzītajiem gribot negribot bija jāpakļaujas sargiem. Ja kāds no ieslodzītajiem mēģināja izbēgt no krātiņa vai izraisīt dumpi, viņš tika ļoti ātri un nežēlīgi sagūstīts. Katrā krātiņā atradās tvaika caurules. Ja kāds no ieslodzītajiem mēģināja tikt no krātiņa ārā, nekavējoties tika palaists karsts tvaiks, kas applaucēja visus iekšā esošos. Šīs caurules bija atgādinājums visiem ieslodzītajiem par to kādas būs sekas, ja viņi nemācēs uzvesties un nepakļausies pavēlēm.
Ieslodzījums karcerī
Viens no bargākajiem sodiem, ko cietumnieki varēja saņemt par nepakļaušanos noteikumiem bija ieslodzījums karcerī. Minimālais ieslodzījums karcerī bija seši mēneši. Šajā laikā, ieslodzītais ikdienā tika pie vienas stundas ārpus kameras aktivitātēm. Pārējais laiks bija jāpavada vienatnē. Bez šaubām, daudzi vīri sēžot karcerī sajuka prātā, un ja šis sods nepāraudzināja ieslodzīto, tad viņš tika sodīts ar smagu darbu džungļos, kur ļoti iespējams viņš nomira.
Saldā sēra smaka
Ja ieslodzītie savos krātiņos kļuva pārāk skaļi, sargiem bija vēl viena metode kā viņus sodīt. Ap būriem tika uzbūvētas bīdāmās metāla durvis, un pārāk liela trokšņa vai pat dziedāšanas gadījumā, sargi aizdedzināja sēra nūjas, iesvieda tās krātiņā, un noslēdza gaisa padevi ar bīdāmajām durvīm. Par vienu no šādiem gadījumiem pastāstīja liecinieks: Vīri krātiņos sāka klepot un tad izdvesa aizsmakušus kliedzienus. Viens turpināja skaļi dziedāt līdz dziesma beidzās ar briesmīgām klepus spazmām. Pašās beigās vienīgās skaņas bija vaidi un klusas raudas. Sērs bija uzvarējis, kā jau vienmēr šādos gadījumos.
Pārāk nāvējoši, lai aizbēgtu
Kad ieslodzītie nokļuva uz salas viņi bija patīkami pārsteigti redzot, ka gar cietuma sienām nav neviena sarga. Viņu prāti ātri pievērsās domai par bēgšanu, bet cik ātri cerība radās, tikpat ātri tā zuda. Ūdens, kas apskaloja salu bija mežonīgs un bīstams. Tajā bija spēcīgas straumes un zem viļņiem uzglūnēja nāvīgas haizivis. Pat ja kādam izdotos aizpeldēt līdz cietzemei, viņam nāktos saskarties ar nāvīgi bīstamajiem džungļiem. Bez pārtikas vai lietām, kas nepieciešamas vienkāršai izdzīvošanai, viņš ātri šajos biezokņos ietu bojā.
Līdzko vīri bija uz salas, viņi tika saslēgti važās. Dienas laikā, viņi pārvietojās piesieti pie ķēdes, bet naktīs viņi tika saslēgti pie gultas tik stipri, ka vispār nevarēja pakustēties. Vīri cieta no bada, un daudzi mira no drudža. Viņu līķi tika samesti ķerrās un izgāzti jūrā. Iezvanījās bēru zvans, kuru varētu dēvēt arī par pusdienu zvanu, jo kā liecinieki stāstīja, tad iezvanoties zvanam, ūdenī sāka riņķot haizivis gaidīt jebko, kas tiks iemests ūdenī.
Viens pats džungļos
Brutālākajiem slepkavām tika brutālākais sods. 1931.gadā tika ziņots par gadījumu, kad ieslodzītais piekāva sargu līdz nāvei. Kā par sodu, pārējie sargi aizveda viņu uz džungļiem un pieķēdēja viņu pie koka. Viņš tika atstāts viens pats, dabas apstākļu un džungļu radību varā. Nākamajā dienā ieslodzītais vairs neturējās kājās, tās bija kļuvušas par vāju. Viņš bija joprojām dzīvs, bet kluss. Nākamajā dienā viņš bija miris. Šī ieslodzītā sods neapšaubāmi atstāja iespaidu uz pārējiem ieslodzītajiem, kuri zināja, ka viņu dzīves patiesi bija sargu rokās.
Tauriņu ķeršana
Patiesi savādā 1933.gadā drukātā avīzes rakstā, franču entomologs un dabas pētnieks Ežens Le Mults, kurš strādāja uz Velna salas, stāstīja par to kā viņš ieslodzītajiem mācīja identificēt retas sugas tauriņu un kā to noķert. Le Mults lepojās, ka viņa kolekcijā esot vismaz 4,5 miljoni reti sastopamu tauriņu sugu. Šajā rakstā viņš atzina, cik ļoti savādi bija redzēt "slepkavas un bandītus ar briesmīgu pagātni skrienam pa salu un ķerot tauriņus."
Atbrīvošana
Pēc soda izciešanas un izdzīvošanas salas cietuma šausmīgajā atmosfērā, cietumniekiem bija atļauts pamest salu un doties uz Franču Gviānu. Tur viņam bija jādzīvo tik ilgi, cik ilgs bija viņam piespriestais sods uz salas. Piemēram, ja ieslodzītais izcieta 7 gadu cietumsodu uz Velna salas, viņam bija jāpavada vēl 7 gadi dzīvojot Franču Gviānā. Viņam nebija atļauts atgriezties mājās, kamēr viņš nebija izcietis savu sodu, un tad viņam bija jānopelna pietiekami daudz naudas, lai varētu samaksāt par savu braucienu pāri okeānam uz Eiropu. Tā kā darbu bijušajiem ieslodzītajiem bija ļoti maz, daži paveica jaunus noziegumus, lai tiktu atpakaļ uz salas. Vismaz tur viņi tika pie kaut kādas pārtikas, nevis kā šeit uz cietzemes, kur viņi mira badā.
Tev patiks šie raksti
