Rasputins - dzērājs un izvirtulis, kura dēļ sākās Krievijas Impērijas noriets12

Kad Rasputins 20.gadsimta sākumā ieradās Sanktpēterburgā, Krievija nebija nekāda nabadzīgā valsts. Taču bagātības bija sadalītas ārkārtīgi nevienmērīgi. Valstī joprojām dominēja lauksaimniecība, apmēram 80 procenti iedzīvotāju bija zemnieki, un viņu dzīves pastāvīgais pavadonis bija bads. Bērnu mirstība bija augsta, un vienkāršajiem ļaudīm dzīve nepiedāvāja pārāk daudz izpriecu. Kad dienas darbi uz lauka bija padarīti, zemnieku gaidīja atalgojums - lēts degvīns vai Dieva vārds baznīcā. Savukārt sabiedrības augstākajiem slāņiem piederēja neaptveramas bagātības. Liela daļa brīvās naudas tika izdota par pasaules izcilāko mākslinieku darbiem un greznumlietām ar dārgakmeņiem, kā arī tērēta bagātīgai mājokļa izrotāšanai ar lapiņu zeltu un marmoru. Krievija bija nestabila. Lielā nabadzība apvienojumā ar despotisku caru patvaldību radīja augsni tautas neapmierinātībai un revolucionāriem strāvojumiem. Taču gan nabagajiem, gan bagātajiem ļoti svarīga bija reliģija. Daļa ļaužu uztvēra Dieva eksistenci kā pamudinājumu dzīvot šķīsti un vienkārši, bet citi nodevās garīgumam jutekliskākā veidā, kur netrūka vīraka, spiritisma seansu un miesīgu baudu - Rasputins nebija vienīgais, kurš uzskatīja grēku par ceļu uz pestīšanu.

Krievijas patvaldnieks Nikolajs II ( fotogrāfijā kopā ar savu dēlu Alekseju) bija neizlēmīgas un rāmas dabas vīrs, kurš galvenokārt rūpējās par savu ģimeni. Viņam trūka stratēģa dotību un jebkādas intereses par politiku. Cars dzīvoja tik šķirti no savas tautas, ka patiesībā viņam nebija īstas nojausmas, pār kādiem ļaudīm viņš vada. Un tas, ka viņš nespēja izprast savas tautas un valsts vajadzības, drīz vien iztērēja simpātijas, kādas tam tika izrādītas pēc tēva nāves. Turklāt Nikolaja valdīšanas periods sākās ļoti nelāgi, jo krāšņo cara kronēšanas svinību laikā līdz nāvei tika saspiesti daudzi skatītāji. Māņticīgie krievi šo nelaimi tulkoja kā sliktu zīmi nākotnei. Cara laulātā draudzene Aleksandra bija vācu princese, tikpat attālināta no īstenības kā vīrs. Viņi laimīgi dzīvoja savā greznajā pilī, 1895.gadā viņiem piedzima pirmā meita, tad vēl trīs. Kad cariene 1904.gada 31.jūlijā beidzot dzemdēja dēlu, visa ģimene uzgavilēja priekā, ka tikusi pie troņmantinieka. Taču prieks nebija ilgs. Kad mazajam Aleksejam bija apritējis mēnesis, viņam sākās stipra asiņošana no nabas. Zēns paaugās un sāka rāpot, un viņam nemitīgi gadījās sīki savainojumi. Kur citiem bērniem izveidojās tik vien kā zilumi, mazajam troņmantiniekam radās lieli, asiņaini puni, kas nospieda locītavas un nervus, izraisot stipras sāpes. Aleksejam bija hemofīlija. Viņa māte Aleksandra, pati to nezinādama, nesa sevī noslieci uz šo iedzimto slimību, kas nozīmēja, ka cilvēkam traucēta asins sarecēšana. Viņa bija nodevusi slimību savam dēlam. Cara ģimene paturēja briesmīgo slimību noslēpumā no visiem, atklājot to tikai vistuvākajiem. Krievijas politisko nemieru dēļ bija ļoti svarīgi, lai neviens neuzzinātu, ka cara ģimenei nav piemērota troņmantinieka.

1903.gadā, ieradies Sanktpēterburgā, Rasputins nodibināja sakarus ar caram uzticīgo ļaužu loku. Priesterim Feofanam adresētā ieteikuma vēstule kļuva par atslēgu uz galvaspilsētas dižciltīgajām aprindām - it īpaši ceļā pie sievietēm. Aristokrāti nodevās garīgiem meklējumiem un eksperimentiem tikapt lielā mērā kā parējā Krievijas iedzīvotāju daļā. Daudzas augstdzimušas sievietes bija pievērsušās jauniem reliģiskajiem strāvojumiem - bieži vien to rituāli bija ar seksuālu pieskaņu. Šādā sabiedrībā Rasputins ātri ieguva piekritējus. Viņa slavu vēl vairāk pavairoja fakts, ka tam izdevās dziedināt no depresijas kādu sievieti. Rasputina mācība joprojām vēstīja, ka grēks ved taisnā ceļā uz pestīšanu, un viņš pats bija gatavs palīdzēt dāmām sagrēkot. Rasputins paturēja savu zemniecisko, jo gan viņa piekritēji, gan krievu augstākās sabiedrības garīdznieki tulkoja nekopto ārieni kā zīmi, ka viņš ir nesamaitāts, tāpēc tuvāks Dievam. Taču ne visi atbalstīja Rasputinu un viņa darbošanos. Daļu kaitināja tas, ka viņš skūpstīja cilvēkus uz lūpām un lietoja brīvdomīgu valodu. Rasputins pats atklāti runāja par saviem grēkiem - viņa daudzās piekritējas šis fakts drīzāk pievilināja nekā atbaidīja. Vairākos gadījumos Rasputinu pat apsūdzēja seksuālā uzmācībā, tostarp arī uzbrukumā kādai mūķenei. Tacu neviens nevarēja neko pierādīt, tāpēc viņš tika atbrīvots no apsūdzībām.

Grigorijs Rasputins sastapa valdnieku pāri jau 1905.gada novembrī, tacu tikai nākamajā gadā viņiem izveidojās ciešākas attiecības. Sākumā sibīrietim bija ļauts tikai aizlūgt par mazo troņmantinieku, un brīnumainā kārtā šķita, ka viņa lūgšanas iedarbojas. Rasputins ne vien iemantoja valdnieku pāra pateicību, bet pamazām ieguva arī viņu pilnīgu uzticību, kas vēlāk attiecās pat uz politiskiem jautājumiem. Rasputins apgalvoja, ka viņš zinot Dieva gribu. Tā kā viņam veiksmīgi izdevās remdēt Alekseja sāpes, labticīgais cars Nikolajs akli paļāvās viņa padomiem. 

Šajos gados cars bija vājāks nekā jebkad agrāk. Viņš bija cietis apkaunojošu sakāvi pret kaimiņzemi austrumos - Japānas uzbrukums 1904.gadā bija pārsteidzis Krieviju pilnīgi nesagatavotu. Rezultāts bija smagi un negaidīti zaudējumi. Krievija tika sagrauta karā, kas bija sācies arī tāpēc, ka cars juta pret japāņiem bērnišķīgu aizvainojumu - jaunībā, kad viņš apciemoja šo zemi, tam bija uzbrucis kāds japānis. Šī iemesla dēļ cars Nikolajs ignorēja daudzus brīdinājumus par iespējamo karu, un viņam pilnīgi trūka respekta pret Japānas militāro spēku. Pēc sakāves Krievija bija spiesta pieņemt pazemojošus miera nosacījumus, kas Nikolajam radīja problēmas iekšlietās. Daudzi carisma pretinieki Krievijā saskatīja jaunu izdevību gāzt caru no troņa. Valstī uzliesmoja nemieri.

Notikums, kas izraisīja pirmo Krievijas revolūciju 1905.gadā, bija mierīga demonstrācija. Kādā aukstā janvāra svētdienā grupa vienkāršo ļaužu devās procesijā uz Ziemas pili, nesdami caram vēstuli, kurā lūdza viņam maizi. Drošības policija aplami novērtēja situāciju un sūtīja savus spēkus pret demonstrantiem. Kad apšaude beidzās, uz ielas palika guļam vairāk nekā 100 mirušo. Ievainoto bija trīsreiz vairāk. Asinsizliešana kļuva par starta šāvienu streikiem un nemieriem. Kad dumpinieki nogalināja Maskavas ģenerālgubernatoru, Nikolajs II saprata, ka viņam jāpiekāpjas. Viņš piekrita izveidot likumdevēju sapulci - Valsts domi -, kas apstiprinātu likumus un kontrolētu administrāciju. Krievijas iedzīvotāji pirmo reizi ieguva mazliet demokrātijas. Taču Valsts domes pirmie sasaukumi tika piespiedu kārtā atlaisti, un pilsoņi drīz zaudēja uzticību tās valdībai. Konservatīvie spēki - pilsonība un bagātākie zemnieki - sāka terorizēt grupas, kas izraisīja viņu vislielāko naidu, piemēram, liberāļus un ebrejus. Politiskā situācija kļuva vēl nestabilāka, jo lielākajai sabiedrības daļai joprojām nebija nekādas ietekmes uz valsts varu. Situācija ievērojami pasliktinājās, kad Vācija un Austroungārija 1914.gadā uzsāka Pirmo pasaules karu. Krievija piedalījās karā pret vāciešiem kā Anglijas un Francijas sabiedrotā. Kara pirmajās nedēļās vāciešiem bija papilnam, ko darīt savā kreisajā flangā, tāpēc krievu armija varēja pavirzīties tālu uz priekšu. Taču kara veiksme drīz novērsās: krievi tika atspiesti atpakaļ, un 1915.gada augustā viņi bija zaudējuši kontroli pār Poliju. Tā kā trūka pārtikas un munīcijas, krievu armijai praktiski nebija nekādu iespēju uzvarēt. Karavīri veselem vadiem padevās vāciešiem, lai izbēgtu no bada. Citi kareivji nometa ieročus un steidzās mājup pie savām izsalkušajām ģimenēm.

Kamēr Krieviju satricināja karš un nemieri, prasības pēc pārmaiņām pieauga. Rasputins kļuva aizvien ietekmīgāks. Svētais velns, kā viņu dažreiz dēvēja, ieguva sev daudz nedraugu. Tos, kas uzdrošinājās sūdzēties par Rasputinu, cara ģimene ierakstīja melnajā sarakstā. Kādas avīzes redaktors nodēvēja Rasputinu par cilvēku, kurš "iznīcina miesas un dvēseles", tāpēc redaktoru arestēja, bet redakcijas kantori aprīkojumu konfiscēja. Pat cara uzticamākais ierēdnis zaudēja savu ietekmi, kad ar pierādījumiem par Rasputina žūpošanu un seksuālo izlaidību centās caram iestāstīt, ka Rasputins kaitē Nikolaja labajai slavai. Cars nevēlējās atbrīvoties no Rasputina, kurš viņa acīs bija atbildīgs par troņmantinieka veselību. Cariene, kas savas augstprātīgās darbības dēļ jau tāpat bija nepopulāra, pēc Pirmā pasaules kara sākuma arvien vairāk izjuta tautas neuzticību - viņa bija dzimusi vāciete. Situācija saasinājās, taču Rasputins, kurš paļāvās uz cara aizsardzību, nepievērsa uzmanību skandāliem. Reiz Rasputins, pamatīgi iereibis, ieradies kādā Maskavas lokālā un mēģināja tuvoties kādai dāmai, bet, tā kā dāma neizrādīja par viņu ne mazāko interesi, Rasputins pārskaitās un sāka dauzīt glāzes un spoguļus. Turklāt viņš lielījās, ka esot pavedis carieni, bet pēc tam atkailinājās un izdarīja nepiedienīgas kustības naktslokāla vidū. Arī šai epizodei nebija nekādu seku. Gluži pretēji: Rasputins tika uzaicināts par cara padomdevēju. Cars bija saņēmis telegrammu, ka armijai pārtikas krājumu pietiek ne vairāk kā trim dienām. Rasputins nomierināja nervozo caru: telegramma esot tīrie meli, ko virspavēlnieks sacerējis, lai saceltu paniku. Diemžēl telegrammas saturs bija pilnīgi pareizs, un Rasputina padoma dēļ armija nesaņēma pieprasītos pārtikas krājumus. Tomēr arī šis nelāgais padoms nemazināja Nikolaja uzticēšanos Rasputinam - cars arī neprotestēja, kad Rasputins ieteica caram pašam uzņemties armijas komandēšanu. Tā kā caram nebija ne taktisku, ne stratēģisku zināšanu, šis padoms bija vissliktākais, kādu varēja iedomāties. Ja vien tas vispār bija iespējams, karš kļuva par vēl lielāku murgu, kad Nikolajs pārņēma virspavēlnieka posteni frontē. Pārējo  impērijas daļu tagad pārvaldīja cariene Aleksandra un aizvien nevaldāmākais Grigorijs Rasputins.

Carisms Krievijā neglābjami tuvojās savai bojāejai, kamēr cara ģimenes diženumu un labo slavu grāva viņu saiešanās ar vienkāršo zemnieku Rasputinu. Pirmā pasaules kara sākuma gados tautā zēla baumas, ka Rasputins nododot Krievijas valsts noslēpumus vāciešiem. Jau kādu laiku klīda arī runas, ka Rasputins ietekmējot ikvienas dienesta vietas piešķiršanu un paaugstināšanu amatā vai atlaišanu, tāpēc viņš kukuļos saraušot milzum daudz naudas. Neapmierinātība par Rasputina ietekmi pieņēmās spēkā, un pēdējā izmisīgajā mēģinājumā izvairīties no katastrofas pie lietas ķērās neliela grupa konservatīvu augstmaņu. Rasputinam bija jāmirst - un drīz.