Lielie zaudējumi, ko Pirmā pasaules kara laikā izraisīja pozīciju cīņas frontes ierakumos, lika meklēt jaunus karošanas paņēmienus. Briti izdomāja pie pretinieka sūtīt ar bruņu plāksnēm klātu mašīnu. Tas bija "Mark I" - vienlīdz bīstams gan ienaidniekam, gan tā apkalpei.
Pirmais kaujas tanks - Mark I9
632
0
Liverpūles ostā 1915. gada augustā pienāca kuģis ar neparastu kravu. Tas no kādas Čikāgas (ASV) traktoru rūpnīcas atveda vairākus kāpurķēžu komplektus. Lai gan kāpurķēdes bija konstruētas lauksaimniecības vajadzībām, Britu admiralitāte šīm tērauda lentēm ar šarnīriem bija paredzējusi pavisam citu pielietojumu. Kravu uzreiz nogādāja tālāk uz Linkolnu Lielbritānijas vidienē.
Pirms sešiem mēnešiem Lielbritānijas flotes ministrs Vinstons Čērčils bija iecēlis komiteju, kam vajadzēja izstrādāt slepenu ieroci, tā saukto „sauszemes kuģi”. Mīklainais nosaukums apzīmēja vienkāršu konceptu: ar bruņām pārklātu transportlīdzekli uz kāpurķēdēm. Tas bija paredzēts braukšanai šāviņu uzartā neitrālajā joslā un uzbrukumam ienaidnieka ierakumiem ar lielgabalu un ložmetējiem. Briti loloja cerību, ka ar tā palīdzību izdosies panākt lūzumu kara gaitā un nospiest Vāciju uz ceļiem.
Lai projektu paturētu slepenībā, „sauszemes kuģim” drīz vien deva neitrālāku nosaukumu – tank (tātad, vienkārši „tvertne”).
Tanka projekta izstrādi vadīja divi cilvēki: traktoru fabrikas „William Foster & Company” direktors Viljams Tritons un flotes leitnants Volters Vilsons, kurš pirms kara bija konstruējis automašīnas. Armija atteicās piedalīties projektā, jo ģenerāļi apgalvoja, ka uzvaru var gūt tikai kājnieki – daudz kājnieku.
Tritons un Vilsons veiksmīgi sastrādājās, un jau 1915. gada 9. septembrī bija gatavs pirmais tanka prototips – ar traktora motoru zem bruņu plāksnēm. Linkolnā, „William Foster & Company” pagalmā, uz ASV gatavotajām kāpurķēdēm un ar diviem astes stūres riteņiem lēni pārvietojās dīvains transportlīdzeklis, ko mīļi iedēvēja par Mazo Villiju jeb oficiāli par No.1 Lincoln Machine.
Tomēr izmēģinājuma braucienos atklājās, ka šim transportlīdzeklim ir tieksme iestrēgt bedrēs un tranšejām jo kāpurķēdes atradās zem tērauda korpusa. Abi meistari problēmu atrisināja, ierīkojot kāpurķēdes visapkārt šasijai. Tagad tanks viegli varēja tikt pāri visiem šķēršļiem.
Nākamā problēma bija bruņojums. Lielgabala tornis uz tanka padarītu braucamo pārāk nestabilu, jo tad smaguma centrs atrastos pārlieku augstu. Tāpēc Tritons un Vilsons novietoja ieročus izbūvēs, kas atradās tanka sānos. Galvenais jaunās bruņutehnikas ierocis bija sešu mārciņu flotes lielgabals.
Beidzot galīgais kaujas prototips bija gatavs. Abi meistari to nodēvēja par „His Majesty`s Land Ship” jeb vienkārši „Mother” („Māti”).
Autors: Foto: Bundesarchiv
Konstruktori savus darba augļus demonstrēja 1916. gada 2. Janvārī Hetfīldhausas pils tuvumā, kas atrodas uz ziemeļiem no Londonas. Starp skatītājiem bija bruņojuma ministrs Deivids-Džordžs un Valsts kara sekretārs lords Kičeners. Tritona un Vilsona „Māte” rēkdama rāpoja pāri bumbu bedrēm un ierakumiem. Dīvainā mašīna izturēja visus pārbaudījumus, taču daudzi armijas virsnieki tik un tā skeptiski raudzījās uz šādu tehnikas brīnumu. Kāds pulkvedis nosauca tanku par „Gliemezi”, bet lords Kičeners to nicīgi nodēvēja par „smuku mehānisko rotaļlietu”.
Tomēr šī demonstrācija bija piesaistījusi tik lielu uzmanību politiķu aprindās, ka armija bija spiesta turpināt projekta izstrādi. Drīz tā piesardzīgi pasūtīja simt tanku, un tad – vēl piecdesmit. Beidzot varēja sākties par „Mark I” nosauktās mašīnas sērijveida ražošana.
Nepagāja ilgs laiks, kad ražotāji atklāja, ka viņi nevar dabūt pietiekami daudz lielgabalu priekš jaunajiem tankiem. Tādēļ ar lielgabaliem aprīkoja tikai pirmos 75 tankus. Pārējiem 75 tika divi „virsplāna” ložmetēji papildus četriem plānotajiem. Šos tanku paveidus atbilstoši bruņojumam nodēvēja par „Male”(vīriešu kārtas, ar lielgabaliem) un „Female”(sieviešu kārtas, ar ložmetējiem).
Toties kāpurķēžu bija diezgan. Līdz Pirmajam pasaules karam ASV uzskatīja par kāpurķēžu dzimteni, taču tagad atklājās, ka smagajam „Mark I” tās ir pārāk šauras. Glāzgovā briti sāka ražot paši savas kāpurķēdes, un kuģiem ar šo kravu vairs nevajadzēja lavīties garām vācu zemūdenēm Atlantijas okeānā.
Tritona un Vilsona konstrukcijas galīgajā variantā vismazāk bija padomāts par apkalpes ērtībām. Šaurajā tanka kabīnē varēja atrasties astoņi cilvēki: tanka komandieris, vadītājs, divi vīri, kas pārslēdza pārnesumus, un četri, kas apkalpoja ieročus. „Male” tankā lielgabalnieki nevarēja nedz izslieties stāvus, nedz apsēsties. Viņi bija spiesti stāvēt, saliekušies pār lielgabalu, un vērot ārā notiekošo pa mazu tēmēšanas lūku. Turpat atradās arī 334 lielgabala šāviņi un motors, kas sita vīriem degunā savas atgāzes un trokšņoja tik stipri, ka cilvēkam bija grūti sazināties, pat kliedzot. Temperatūra kabīnē varēja sasniegt pat 50 grādu.
Katram karavīram tankā bija divas gāzmaskas aizsardzībai pret ķīmiskajiem ieročiem. Dažos tankos apkalpe ņēma līdzi arī pāris pasta baložu, lai ar tiem sūtītu ziņojumus štābam. Savā starpā tanki sazinājās ar signālkarodziņiem.
Lai gan maksimālais ātrums bija tikai seši kilometri stundā, tankā bija jūtami pat mazākie zemes nelīdzenumi – šai kaujas mašīnai vispār nebija amortizatori. Nelielas braukšanas virziena izmaiņas veicas ar astes stūri vai piebremzējot vienu kāpurķēdi. Kad bija jāizdara asāks pagrieziens, tanku apturēja, atvienoja motora piedziņu vienai kāpurķēdei un ar otru pagrieza korpusu.
Tanku apkalpes apmācīja slepenā poligonā pie Norfolkas Lielbritānijas austrumu krastā. Taču lielgabalnieki nepiedalījās šajās apmācībās. Viņus sūtīja uz flotes mācību centru Portsmutā, kas atradās vairāk nekā 300 kilometru attālumā. Tur viņi mācījās apkalpot lielgabalu mierīgos apstākļos, nevis tādā stresā, kāds bija tanka iekšpusē.
Pirmos tankus „Mark I” ar kuģi nogādāja Francijas ziemeļos 1916. gada 13. augustā. Jau pēc mēneša jaunās kaujas mašīnas devās cīņā.
Visu vasaru Lielbritānija veltīgi mēģināja pārraut fronti. Kaujās krita tūkstošiem karavīru. 15. septembrī 32 tankus sūtīja cīņā pret vāciešiem, lai tie iedvestu jaunu sparu apsīkušajam uzbrukumam. Pieci no tiem iestrēga, deviņiem sabojājās motors, un vēl deviņiem nebija līdzi kājnieku. Pēdējie deviņi tanki nokļuva līdz vācu aizsardzības līnijai un paveica savu uzdevumu. Gan savējie, gan ienaidnieki bija satriekti, kad pirmo reizi ieraudzīja šos tērauda briesmoņus.
Tev patiks šie raksti
