Reiz senās Romas pilsēta Pompeja zēla un plauka, un tās iedzīvotāji slavēja Dievus par bagātīgajām dāvanām. Šodien no slavenās megapoles atlikušas vien drupas, kas apglabātas zem biezas vulkānisko pelnu kārtas. Kādā karstā 79. gada augusta dienā stihija apdzīvotos Neapoles līča krastus pārvērta par izmirušu tuksnesi... Kāda izskatījās šie lieliskā pilsēta negaidītās bojāejas priekšā? Pompeju dēvēja par saules un vīna, arhitektu un gladiatoru pilsētu, par tavernu, veikalu, piršu un... publisko namu pilsētu.
SALDĀS IZPRIECAS
Mūsu ēras pirmajā gadsimtā Pompejā dzīvoja aptuveni 20 tūkstoši iedzīvotāju, turklāt pilsētā darbojās veseli 23 publiskie nami! Tādas iestādes Senajā Romā sauca par lupanārijiem (no vārda "lupa" - izvirtule). Pilsētnieki labprāt pavadīja laiku mīlas izpriecu namos.
Pats lielākais publiskais nams atradās pilsētas centrā. Tā istabas bija tumšas, gaisma spīdēja vien no dūmojošajiem lukturiem, tāpēc tajās vienmēr valdīja karstums un sasmacis gaiss. Dažās telpās nebija pat gultas - par mīlas pēli kalpoja uz grīdas paklāts pārklājs. katras istabas durvis rotāja tās īpašnieces vārds, nevis īstais vārds, piemēram, Viktrikse - mīlas dueļa uzvarētāja vai Panta - par mīlu visu zinošā.
VIETĒJIE GRAFITI
Šādu iestāžu sienas, izņemot kaisli rosinošas mākslinieciskas freskas, bagādīgi rotāja nepiedienīgi uzraksti un zīmējumi. Visbiežāk šādi grafiti vēstīja par iestādes pastāvīgajiem apmeklētājiem un rādīja, cik pieredzējušas un izdomas bagātas ir vietējās mīlas priesterienes. Vienā no m;ajām, kas mūsdienās ir atrakta no lavas slāņa, saglabājušies aptuveni pusotrs simts šādu uzrakstu. Nav brīnums, ka kāds asprātis ieskrāpējis tur savu kopsacilkumu: "Es brīnos par tevi, siena, kā tu neesi sabrukusi un turpini nest tik daudz draņķīgu uzrakstu."
Pateicoties šiem uzrakstiem, mums zināmi arī lupanāriju izcenojumi - no divām līdz desmit monētām. Pie ieejas apmeklētājs saņēma bordeļa marku, kas atgādināja monētu, tikai valstsvīra portreta vietā to rotāja kāda mīlas poza.
GLADIATORA APSKĀVIENOS
Tomēr miesīgās baudas kaisle plosīja ne tikai vīriešus - gladiatoru kazarmās arheologi atrada bagātīgi ģērbtas jaunas matronas, kura tikšanās reizei bija izvēlējusies to pašu vasaras rītu un kurai liktenis bija lēmis palikt tur uz mūžīgiem laikiem, mirstīgās atliekas. Acīmredzot gladiatoru kazarmas bija kaut kas līdzīgs publiskajiem namiem, kas paredzēti sievietēm.
UN TOMĒR KĀZAS...
Tomēr vieglprātīgo baudu cienītāji neizvairījās no svētajām laulības saitēm. Kāzas Pompejā bija liels notikums. Saglabājies līgavas un līgavaiņa portrets, kuru šodien var aplūkot neapoles muzejā. Šis tas ir zināms arī par jaunlaulātajiem, kurus mākslinieks iemūžinājis, kā arī par Pompejas kāzu tradīcijām.
Portretā attēlots Terentius Neo. Viņa līgavas vārds nav zināms, bet sauksim viņu par Kornēliju. Svinīgās dienas priekšvakarā līgava nolika savas bērnu dienu rotaļlietas un vientulībā pavadīja pēdējo jaunavas nakti. No rīta kalpones sakārtoja viņas matus frizūrā, ietērpa svinīgā tunikā un apsēja vilnas jostu, kuru sasēja īpašā mezglā.
Oranžs plīvurs aizsedza līgavas seju, viņai kājās uzvilka dzeltenas kurpītes. radinieki un viesi pulcējās Kornēlijas mājās, gatavojoties kāzu dzīrēm.
ZVĒRESTS UN DZĪRES
Tika sagatavoti kāzu līgumi. Terentius, kurš bija ietērpts dārgā togā, parakstīja savu un apmainījās ar Kornēliju. Līgava teica tradicionālo kāzu zvērestu: "Kur būsi tu, Gaj, tur būšu arī es, Gaja." Tā bija jāsaka neatkarīgi no tā, kā sauca jaunlaulātos. Klātesošie aplaudēja un sauca jaunajiem: "Laimi!"
Sākās svinīgas dzīres. Kad viesi bija paēduši, līgavas māte teica: "Debesīs jau redzama vakara zvaigzne." Pēc tam kāzinieki gāja laukā mo mājas, un procesija virzījās uz līgavaiņa mājām. Degošās lāpas apgaismoja jaunlaulāto ceļu, bet garāmgājēji meta viņiem zem kājām riekstus un saldumus - bagātības un auglības simbolus.
CEĻŠ UZ KOPĪGO DZĪVI
Tuvojoties savai mājai, kas bija izrotāta ar baltu audumu un zaļiem zariem, Terentius paņēma Kornēliju uz rokām. Viņqa nedrīkstēja pati pārkāpt slieksni. ja meitene pakluptu, tā būtu ļoti nelāga zīme. Mājā vīrs pasniedza sievai ūdens kausu un degošu lāpu - dzīves simbolus. Pēc ta, visi devās prom, bet Terentius veda savu izredzēto uz laulības gultu...
Saskaņā ar likumu meitenes precēties drīkstēja jau no 12 gadu vecuma. Jaunekļi to drīkstēja darīt 15 gados. Līdz šim vecumam dzimumattiecības bija aizliegtas.
UZDZĪVEI ĻAUJAS VISI
ne sevišķi bagātu vīriešu sievām Pompejā bija paredzēts mājsaimnieču liktenis. Turīgās ģimenēs mājas darbus veica verdzenes un kalpones, tāpēc sievietēm vienmēr bija laiks pastaigāties pa ielām, papļāpāt un pat iedzert. Taču gan vienas, gan otras reti pret morāles normām izturējās vieglprātīgi. Ragneši vai neveiksmīgi mīlnieki bieži kļuva par izsmiekla objektiem. Romas politiķis Marks Tullijs Cicerons, kurš reiz savās mājās sastapa sievas mīļāko, tikai iesmējās un nicīgi noteica: "Cik nožēlojams tūļa!" Bet par to, ka ar laulāto krāpšanu varēja lielīties, liecina uzraksts kādā bagātā mājā: "Pavadīju šeit nakti ar saimnieci."
Izšķirties Pompejā nebija sarežģīti. Pastēvēja divi šķiršanās varianti: Kad viens no partneriem noraidīja otru, vai pēc abpusējas vienošanās. Vīrietis varēja apprecēties uzreiz pēc šķiršanās, bet sievietei saskaņā ar likumu bija kādu laiku jāpagaida, lai nerastos strīdi par bērna iespējamo tēvu.
TĀ IR TĪRĀ LAUPĪŠANA!
Tiem, kuri Pompejā ieradās darīšanās, nebija viegli - viesnīcu bizness šeit nebija diez ko attīstīts. Piemēram, Lūcijs Kurius, kurš tur ieradās 75,gadā, deva priekšroku nakšņošanai savā pajūgā. Par vietējām viesnīcām viņš nebija augstās domās: "Tam, kurš šeit pazaudēs tikai savu naudas maku, vēl būs paveicies - šķiet, ka šķirties no dzīves šeit ir ierasta lieta." Par savu neapmierinātību ar apkalpošanu daudzi apmeklētāji saimniekam teica tieši: "Īsta laupītāju bedre! Zādzība! Man tu lej samazgas, bet pats dzer vīnu!" Bet saimnieki patiešām nebija slinki uz vīna atšķaidīšanu ar ūdeni, reizēm pat nejūtot mēru.
KAISLĪBAS ALUS KROGĀ!
Pompejā bija alus krogi, kurus apmeklēja ne pārāk turīgie pilsētnieki.
Tajos ļaudis sarunājās, lēni sūcot alu vai lētu vīnu, spēlēja spēles un flirtēja ar krogus meitām,kuras pasniedza dzērienus. Palikušas arī liecīnas par savulaik izcēlušos strīdu. Audējs Sukcesijs un podnieks Severus uzsāka nopietnu sacensību pa5r kādas Irīdas sirdi. Sāncenši apmainījās ar laipnībām ne tikai mutiski, bet arī rakstīja uz sienā: "Audējs Sukcesijs mīl dzērienu pasniedzēju Irīdu, kurai viņš nemaz neinteresē. Viņš viņu nomoka ar lūgumiem un ir jau krietni apnicis. To uzrakstīja viņa sāncensis. Esi sveiks!"
Tomēr Sukcesijs nepalika parādā: "Skauģi, es tevi nogalināšu! Neizprovocē cēlsirdīgo, tu esi zemisks un rupjš."
Tašu Severus palika pie sava: "Es runāju un rakstu, ka tu mīli Irīdu, kurai nešķieti gana interesants." Ar ko tas viss beidzās, mēs nekad neuzzināsim...
DODIET ĻAUDĪM IZRĀDI!
Kopējais dzīves līmenis Pompejā bija visai augsts, tātad cilvēki vēlējās ne tikai maizi, bet arī izrādes! Tās bija pieejamas ne tikai bagātniekiem, bet arī visiem brīvajiem pilsētniekiem un pat brīvlaistajiem vergiem. Skatītāji varēja izbaudīt cirka atrakcijas un sacensības, teātra uzvedumus, gladiatoru cīņas un zvēru vajāšanu amfiteātrī. Teātra uzvedumi tika rīkoti četras reizes gadā, taču ilga no rīta līdz pat vakaram. Pompejā bija divi teātri - Odeons un grandiozs amfiteātris, kas uzbūvēts pirms Kolizeja un kurā ietilpa 20 tīkstoši skatītāju - uzreiz visa pilsēta!
SENĀS TEHNIKAS BRĪNUMS
Jau 600. gadā p.m.ē. Pompejā sāka būvēt lietus ūdens savākšanas rezervuārus un akas. Viena no tā, - 38 metrus dziļa - tika atrasta pilsētas nomalē. Izrakt tik dziļu aku kalnu iezī bija grūts uzdevums, taču arī šis panākums neatrisināja dzeramā ūdens trūkuma problēmu. Imperatora Augusta vald\i\sanas laikā izdevās uzb\uv\et 96,5 km garu viaduktu. Pompeja saņēma no viadukta ūdeni apdzīvotā vitā Teglanumā (tagad Palma Kampania). Ūdensvada stacijā ūdens tika filtrēts un sadalīts uz trim cauruļvadiem: sabiedriskajiem avotiem Strūklakām), pirtīm, mājām un darbnīcām. Svina caurulēm bija bronzas krāni. Apbrīnojami, ka šīs caurules joprojām (pēc gandrīz 100o gadiem) ir darba stāvoklī!
