Patiesi šausmu stāsti100

Turpinot Helovīna svētku un pakāršanās tēmu, kāds Helovīna svētku svinētājs nolēma uzjautrināt publiku imitējot pakāršanos. Diemžēl viņš aizmirsa imitēšanas daļu. Pilsētā speciāli šim notikumam tika uzslietas īstas karātavas. „Kāršanās meistars” bija sagatavojis kakla aizsardzības parikti, kas nepieļautu žņaugšanu. Protams, notikuma vērotāji bija sagatavoti tam, ka jaunietis imitēs arī pēdējos elpas trūkuma gārdzienus, acu valbīšanu utt, pat nenojaušot, ka viss ir nogājis greizi un drošā kakla aizsardzības ierīce nekam neder.

Iedomājieties situāciju – jauneklis nejaušām nomet uz grīdas vecās mājas saimnieces mantas un viņa skatienu pievelk kāda fotogrāfija, uz kuru paskatoties vien uzmetas zosāda. Fotogrāfijā attēlots it kā normāls zēns, bet kaut kas tomēr šķiet ļoti dīvains. Viņš pajautā mājas saimnieces, kas ir šis zēns, uz ko saimniece atbild:”Vai viņš nav skaists. Pat nevar pateikt, ka viņš ir miris”.

Ja mūsdienās atvadīšanās no cilvēka aprobežojas ar bēru ceremoniju, tad 19. gadsimta beigās un 20. sākumā uzreiz pēc cilvēka nāves ģimene savācās kopā un tika uzņemta post-mortem fotogrāfija kopā ar aizgājušo. Mirušie tika saģērbti un sapucēti ar atvērtām acīm, līdz ar to patiešām radās iespaids, ka visi fotogrāfijā klātesošie ir dzīvi. Creepy as hell...

Stīvens un Diāna Šāpi, kas abi bija armijas cilvēki, 1993. gadā uzzināja, ka viņiem gaidāms ģimenes pieaugums. Vienīgā nelaime, ka Stīvens pirms gada bija pārcietis vasektomiju un tādējādi bija skaidrs, ka tas nav viņa bērns. Diāna atzinās, ka bērns ir no Stīvena labākā drauga Gregorija Glovera. Vēlāk izrādījās, ka Stīvens šo atzīšanos neuzņems tikai ar dažiem salauztiem krēsliem. Neilgi pirms dzemdībām Diāna gulēja slimnīcā un runāja pa telefonu ar Gregoriju, kad pēkšņi viņu saruna pārtrūka, jo Gregorijs pilnībā apklusa. Viņai nenācās ilgi domāt, kas notika, jo jaupēc pusstundas palātā ieskrēja Stīvens un no somas izvilka svaigi nocirstu Gregorija galvu. Nolicis to uz naktsgaldiņa blakus gultai viņš tikai noteica:”Tagad Gregorijs katru nakti gulēs Tev blakus”. Ar militāristiem patiešām joki mazi.

Tikai dažādās epidēmijas un vīrusu šausmu filmās ir redzēts, ka inficētā pacienta asinis kā skābe saēd mediķu miesu, bet izrādās, ka kaut kas ļoti līdzīgs patiešām ir noticis. 1994. gada 19. februārī Kalifornijas hospitālī ar vēža slimību tika nogādāta kāda Glorija Ramiresa. Kad medmāsa ņēma sievietes asins analīzes, viss 23 mediķu personāls sāka rīstīties un zaudēt samaņu. Sākotnēji šis gadījums tika norakstīts kā masu histērija, bet pēc tam, kad viens no mediķiem divas nedēļas atradās smagā stāvoklī un bija saslimis ar hepatītu, pankreatītu un nekrozi (slimība, kas praktiski atmērdē kaulus), visi saprata, ka lieta ir daudz nopietnāka. Pati Glorija nomira 40 minūtes pēc ierašanās slimnīcā. Lai arī eksperti speciālos tērpos veica sievietes sekciju, viņiem neizdevās noskaidrot, kāpēc Glorijas asinis bija ieguvušas toksiskas īpašības. Pie tam eksperti, kas veica sekciju, atteicās novilkt aizsargkostīmu un tagad dzīvo uz salas, kas apjozta ar dzeloņdrātīm.