Pasaules vecākā infekcijas slimība - Lepra jeb spitālība9

Viduslaiku Eiropā par lepras slimnieku dziedināšanu un atgriešanos sabedrībā nevarēja būt ne runas. Lai arī tālaika ārstiem nebija skaidrs, kā īsti lepra izplatās, viņi noteica nošķirt slimos no veselajiem. Saslimušos izolēja īpašās slimnīcās, kur par viņiem rūpējās citi slimie vai mūki un mūķenes. Tā arī nav noskaidrots, cik daudz spitālīgo īsti bija Eiropā. Par epidēmijas apjomu liecina iespaidīgais slimnīcu jeb leprozoriju skaits. Vēsturnieki lēš, ka viduslaikos pastāvēja pat 22 000 leprozoriju. Toreiz leprozoriji nebija slimnīcas šī vārda mūsdienu nozīmē. Tās drīzāk bija patversmes vai mājas, kur spitālīgie dzīvoja izolācijā. Patversmes bieži sastāvēja no dažām ēkām un baznīcas. Daudzi leprozoriji atradās uz salām vai ārpus pilsētas sargājošajiem mūriem, lai slimo kontakts ar veselajiem būtu minimāls. Norvēģijā slimnīcām bieži piešķīra Svētā Jura vārdu par godu svētajam, kurš nogalināja pūķi (spitālību).

Ārsti izšķir divas spitālības formas - tā saukto tuberkuloīdo formu un lepromatozo formu. Tuberkuloīdā forma skar pirmām kārtām nervu sistēmu, un pacients zaudē jušanas spēju atsevišķās ķermeņa daļās. Vēlāk seko muskuļu paralīze, kas savelk locekļus un saliec plaukstas un pēdas līdzīgi zvēru ķetnām. Tiek skartas deguna, mutes un kakla gļotādas, tādēļ slimniekam ir piesmakusi balss un izteikti slikta elpa. Daudzi spitālīgie zaudē redzi un dzirdi. Reizēm ir jāamputē atrofējušās ekstremitātes.

Lepromatozā lepra ir agresīvāka. Vispirms tā parādās kā plankumi uz ķermeņa. Taču, baktērijām vairojoties, plankumi pārvēršas par bumbuļainiem, mikroorganismu pilniem augoņiem. Tādējadi izveidojas tā sauktā "lauvas seja", proti, izaugumu dēļ sabiezē cilvēka sejas daļa ap uzacīm. Šī slimības forma skar arī iekšējos orgānus.

Abām spitālības formām kopīgs ir tas, ka baktērijas vislabāk vairojas tādās ķermeņa daļās kā seja, rokas un kājas. Pacients var būt inficējies arī ar abām lepras formām vienlaikus. Ar gadiem inficētā stāvoklis aizvien pasliktinās, un visbeidzot organisms pilnībā pārstāj funkcionēt.

Ja kādam no ģimenes locekļiem vai kaimiņam radās aizdomas, ka cilvēks ir slimības skarts, viņam bija pienākums par to tūlīt ziņot. Pēc ziņojuma saņemšanas mācītājs, vietējais bārddzinis vai kāds medicīnā zinošs cilvēks izmeklēja sasirgušo tuvāk. Ja pieaicinātais secināja, ka tā tiešām ir spitālība, slimais bija spiests pamest ģimeni un mājas, lai atlikušo mūžu pavadītu kopā ar tādiem pašiem nelaimes brāļiem vai māsām. 1179.gadā katoļu baznīcai pat bija īpašs rituāls attiecībā uz spitālīgajiem. Saslimušo tā pasludināja par jau mirušu, un priesteris uzkaisīja viņam svētītu zemi. Praktiski šī simboliskā rīcība nozīmēja, ka slimais zaude savas tiesības un īpašumu. Ģimenei un radiniekiem pret slimo vairs nebija nekādu pienākumu. Veselais vīrs vai sieva varēja apprecēties otreiz. No vienas puses spitālīgais atstāja sabiedrību, taču, no otras puses, ieguva baznīcas aizsardzību. Viņam vairs nevajadzēja raizēties par nodokļiem un karaklausību. Tiesa, tas bija vājš mierinājums mokošajā ikdienā.                               

 Kad spitālīgais ieradās leprozorijā, viņu sveica ar vārdiem: "In mundo mortuus, sed in Christo vivas." (Tu esi miris pasaulei, bet dzīvosi Kristū). Slimais deva zvērestu dzīvot nabadzībā, paklausībā un celibātā. Viņš apņēmās būt lojāls pret pārējiem sirdzējiem. Jaunpienācējam iedeva arī tādu kā sagaidīšanas paciņu. Tajā bija melns apmetnis, kapuce, cimdi un koka klabeklis - baisma zīme priekšā stāvošajai nolemtībai. Kopš tā brīža lepras slimnieki vairs nedrīkstēja uzturēties lielās ļaužu grupās. Viņi nekādā gadījumā nedrikstēja pieskarties bērniem vai pārtikas produktiem tirgū. Viņiem bija jāuzvelk cimdi, pirms pieķerties kāpņu margām. Slimajam bija arī aizliegts sarunas laikā stāvēt pārāk tuvu veselajam, lai tas neciestu no spitālīgā briesmīgās elpas, kas ir viena no lepras pazīmēm. Ubagojot vai dodoties citās darīšanās ārpus leprozorija, sirdzējam bija jāiet pa ceļa vidu un jāgrabina viņam piešķirtais klabeklis. Daži slimnieki pat iešuva mazus zvārgulīšus, lai nevienam nebūtu nekādu šaubu, ka tuvojas lepras slimnieks.

Vislielāko izplatību lepras epidēmija sasniedza 14. gadsimtā, mazinoties vien divus gadsimtus vēlāk. Neviens droši nezina, kāpēc slimo skaits krasi kritās. Daži pētnieki norāda uz stingrajiem izolācijas noteikumiem, taču patiesībā tos nemaz tik strikti neievēroja. Turklāt, daudzi cilvēki, paši to neapzinoties, varēja būt slimības nēsētāji pat vairākus gadus un tādējādi nododot infekciju tālāk. Pastāv arī uzskats, ka spitālīgo skaitu samazināja citas, apjomos vēl lielākas epidēmijas, piemēram, mēris. Lai kas arī bija par iemeslu bīstamās sērgas norietam, varas iestādes Eiropā 16.gadsimtā varēja slēgt lielu daļu leprozoriju. Dānijas un Norvēģijas karalis Kristians III bija viens no tiem, kuri ārkārtīgi priecājās par šādu notikumu virzību. Savā 1542.gada pavēlē karalis rakstīja: "Tā kā, lai slavēts un svētīts visuvarenais Dievs, spitālības slimība vairs nav tik parasta lieta kā senos laikos, mēs nolemjam, ka Svētā Jura nami un citas mazas spitālīgo ļaužu patversmes katrā zemē un bīskapijā jāapvieno ar lielajām vispārējo slimību slimnīcām."

Ne visur epidēmija atkāpās vienādi. Varas iestādēm problēmas sagādāja, piemēram, Norvēgijas rietumi. Te spitālīgos uzreiz neizolēja leprozorijos, un viņi tuprināja dzīvot savos ciemos, veicinot lepras izplatību. Kādā jūrasbraucienā uz Tronheimu 1704.gadā Dānijas un Norvēgijas karalis Frederiks IV krastā redzēja daudz slimo. Viņa admirālis Gildenlēvs atzīmēja, ka ir nepatīkami atrasties zemē, "kurā pamats baiļoties, ka no turienes aizbrauksi spitālīgs". Pēc 1816.gada, kad Bergenas mācītājs Juhans Ernsts Velhāvens bija aprakstījis Svētā Jura slimnīcas briesmīgos apstākļus, daļa norvēģu ārstu sāka interesēties par spitālību. 19.gadsimta 30.gados medicīnā ienāca jauna ārstu paaudze, kurai lepra bija interesants izpētes un diskusiju objekts. Tiesa, topošo ārstu vidū valdīja nevienprātība. 1831.gadā ambiciozais armijas ārsts Jenss Juhans Jorts saņēma atļauju iepazīties ar Rietumiem un Dienvidnorvēģijai raksturīgajām ādas slimībām. Nākamajā gadā Jorts ieradās Bergenā, kur ātri vien atklāja visus Svetā Jura slimnīcas trūkumus. Mācītājs Velhāvens rūpējās galvenokārt par slimnieku labsajūtu, turpretim Jortu vairāk interesēja pati slimība un tās apkarošana. Viņš, līdzīgi kā lielākā daļa ārstu, kļūdījās, domājot, ka spitālība ir pārmantota slimība. Tomēr divas viņa tēzes izrādījās patiesas: uzliesmojusi, slimība azvien pieņemas spēkā, taču tā ir ārstējama. Jorts uzskatīja, ka lepru daudz efektīvāk varētu apkarot modernās slimnīcās, kur būtu iespējams izmitināt pēc iespējas vairāk slimo un tādējādi labāk izolēt slimību. Turklāt ar slimnīcas aprīkojumu varētu veiksmīgāk veikt pētījumus, kuros būtiska nozīme būtu slimniekiem. Pēc ilgām diskusijām Jortam izdevās pārliecināt varas iestādes par savu ideju pareizību. 1849.gadā jaunā Lungegordas slimnīca vēra durvis 84 pacientiem. Par slimnīcas direktoru iecēla Dānielu Kornēliusu Dānielsenu. Viņš bija atzīts spitālības pētnieks, un viņa ticība efektīvam ārstniecības līdzeklim bija tikpat stipra kā ārstam Jortam. Likumsakarīgi, ka abi ārsti sāka nopietnus slimības pētījumus. Bergena drīz kļuva par svarīgu lepras izpētes centru.

27 gadus vecais ārsts Gerhards Armauers Hansens (attēlā) bija dzimis Bergenā. 1868.gadā viņš sāka strādāt Spitālības dziedinātavā un arī Lungegordas slimnīcā kopā ar virsārstu Dānielsenu. Atšķrībā no daudziem kolēģiem Hansens bija pārliecināts, ka spitālību izraisa baktērija. Pamazām kļuva arī skaidrs, ka saslimušo skaits visvairāk samazinās apgabalos, kur slimos konsekventi izolēja no veselajiem. Šis fakts apstiprināja teoriju par inficēšanos un vēl vairāk motivēja Hansenu atrast tai pierādījumus. Apstākļi jaunā ārsta pētījumam bija nevainojami: mikrobioloģija un laboratorijas tehnika 19.gadsimtā bija strauji attīstījusies. Pētniecībā varēja izmantot aizvien jaudīgākus mikroskopus. Turklāt par jaunā ārsta darba apstākļiem rūpējās arī Dānielsens - par spīti tam, ka viņi nebija vienisprātis attiecībā un inficēšanās teoriju. Interesanti, ka viedokļu atšķirības netraucēja arī Hansenam lūgt virsārsta meitas roku. Dažus mēnešus pēc kāzām jaunais ārsts atrada, ko meklējis. 1873.gada 28.februārī, mikroskopā pētot "leprozo bumbuļu" paraugus, viņš šūnās ieraudzīja "mazus nūjiņveida ķermenīšus, kas līdzinās baktērijām''. Spitālības cēlonis bija atrasts! Pirmo reizi medicīnas vēsturē kāds mikroorganisms bija nosaukts kā hroniskas slimības izraisītājs. Baktērijai deva vārdu Mycobacterium leprae , taču to dēvē arī par Hansena bacili. Daudzās valstīs sinonīms leprai ir Hansena slimība, par godu baktērijas atklājējam.

Pasaules Veselības organizācijai (PVO) ir mērķis pilnībā atbrīvot zemeslodi no lepras. Uzstādījums ir reāls, jo uzlabojušās iespējas agri uzstādīt dieagnozi un izmantot efektīvus medikamentus. PVO lepras pacientiem piedāvā bezmaksas medikamentus, un šīm pūlēm jau ir manāmi rezultāti. Pēdējo piecu gadu laikā jaunu reģistrēto gadījumu skaits ir sarucis vidēji par 20% katru gadu. 2006.gadā PVO reģistrēja ceturtdaļmiljonu jaunu inficēto, kas nozīmēja par 35 000 slimnieku mazāk. Tomēr dažās zemēs, piemēram, Indijā, Nepālā, Brazīlijā, kā arī vairākās Āfrikas valstīs, slimība joprojām neatlaižas. Rietumu pasaulē lepra sastopama ārkārtīgi reti un parasti tiek atvesta no tropiem. Latvijā pēdējais lepras saslimšanas gadījums reģistrēts deviņdesmito gadu sākumā.