Reiz bija valsts, kur pilsoņi bija biedri un dzīvoja laimīgi un brīvi. Vienīgais ierobežojums bija nesasniedzamais vispārējās komunistiskās vienlīdzības stāvoklis uz ko visi tiecās, godīgi un cītīgi strādājot. Valdošā vara pilnībā atbalstīja pilsoņu centību nepagurstoši katru dienu ar dzīves norises atbildīgu uzraudzīšanu un virzīšanu.
Pietiek muldēt, tas, ko es iepriekš uzrakstīju, ir jāuztver kā pilnīgākā ironija. Tā bija visaptveroša diktatūra, kur jebkāda veida brīvdomāšana bija aizliegta un par to varēja doties uz saulaino Magadanu. Visa dzīve, katrs solis tika uzraudzīts un par visu tika ziņots. Tāpat valsts orgāni sekoja grāmatu, avīžu, teātru un televīzijas saturam. Galvenais bija neļaut piekļūt informācijai, kas varētu kaitēt Padomju varas prestižam. Neskatoties uz komunisma ideālu slavināšanu, kas vēl varētu būt pieņemama, cenzūrai tikai pakļauti jebkāda veida nelaimju un atgadījumu apraksti, tāpat kā precīzas kartes un iekšējie konflikti. Cenzūra bija aizsniegusies līdz pat zinātnei, piem., kibernētika, psiholoģija, ģenētika bija atzītas par antipadomju propagandu. Tāda bija dzīve...