Nolādēts, jo izdzīvoja116

Patiesībā sadursmes brīdī Hosono bija cieši aizmidzis un ir pārliecināts, ka arī daudzi citi pasažieri nemaz nenojauta par tādu. Viņu pamodinājusi klauvēšana pie kajītes durvīm. Kad kāds no kuģa apkalpes izsniedza viņam glābšanas vesti, viņš uzreiz saprata, ka kaut kas ir tiešām noticis un devās glābšanas laivu virzienā, kur no kuģa apkalpes saņēmis vien norādījumus, ka viss ir kārtībā un jādodas uz kuģa zemākajiem līmeņiem, zemapziņā labi saprotot, ka ja vinš ir japānis, tad droši vien viņu uzskata par zemāko klašu pasažieri, kurš jānosūta drošā nāvē, kas notika praktiski ar visiem zemāko klašu pasažieriem, kuriem pat netika dota iespēja glābties, kaut vēlāk kļuva skaidrs, ka šāda iespēja bija un arī zemāko klašu pasažieru vēlme tikt prom no kuģa bijusi krietni lielāka.

Kuģa kapteinis zināja, ka kuģis nogrims, un zināja, ka nogrims labu laiku pirms ieradīsies palīdzība, tāpēc slēpa no pasažieriem šādu informāciju, jo glābšanas laivās varēja ietilpt vien puse no 2200 pasažieriem, tāpēc bija jāizvairās no panikas radīšanas. Pat apkalpes cilvēki, kuri atradās pie katras glābšanas laivas, to nezināja. Un tieši informācijas slēpšana maksāja daudzu cilvēku dzīvības. Spriežot pēc Hosono liecībām, jāsecina, ka slavenajā filmā parādītie notikumi diezgan atšķīrās no patiesajiem, jo pie laivām nebijusi liela drūzmēšanās vai panika. Lielākā daļatieši otrādi nolēma palikt uz kuģa, nevis kāpt mazajās, nestabilajās laivās un doties nezināmā virzienā, jo viņi zināja, ka kuģis ir nenogremdējams un viņiem nekas nedraud. Arī kategoriskais lēmums laist laivās tikai bērnus un sievietes maksāja liekas dzīvības, jo bijušas ģimenes, kuras bija ar mieru doties laivās, bet kopā. Saņēmušas noraidījumu, sievas ar bērniem palika uz kuģa.

Hosono jau no brīža, kad saņēma glābšanas vesti, zināja, ka kaut kas no pasažieriem tiek slēpts, jo no kapteiņa nebijis nekādas informācijas, kas ir noticis, ne mazākās trauksmes. Tāpēc viņš pacietīgi stāvēja pie 10. glābšanas laivas un gaidīja savu iespēju. Šāda iespēja parādījās jau pavisam drīz, kad cilvēks, kurš organizēja laivas pasažierus, vairs nevarēja atrast nevienu gribētāju kāpt laivā un uzsauca pūļa virzienā, ka ir vēl divas brīvas vietas. Atbilde nesekoja un arī Hosono, zinot savas zemes likumus, sākotnēji baidījās rīkoties kā gļēvulis un doties laivā kā vienīgais vīrietis, bet pirms viņa tajā ielēca vēl kāds, tāpēc arī viņš pievienojās apmēram 30 cilvēkiem laivā, kura bija paredzēta 65 cilvēkiem. Vairāk gribētāju nebija.

Tikai tad, kad kuģis jau sācis slieties gaisā, Hosono redzējis, ka uz tā sākusies jezga un cilvēki beidzot sapratuši, ka nenogremdējamais kuģis tiešām nogrims. Jau tad, kad ducis laivu bija devies ceļā pretī Carpathia kuģim pustukšas… Izglābās 700 cilvēki, bet vietas pilnīgi pietika, lai izglābtu vēl tikpat. Bet tad nezināmu iemeslu dēļ avīzēs sākuši parādīties virsraksti, ka glābšanas laivās ar spēku iekāpuši vairāk nekā 300 vīrieši, atstājot uz klāja bezpalīdzīgās sievietes un bērnus. Pēc Hosono teiktā no panikas vai varmācības nebijis ne vēsts. Laivās netikuši tikai tie, kuri paši atteicās tajās iekāpt.

Pēc šādas dezinformācijas izplatīšanās daudzi no šiem vīriešiem kļuva par grēkāžiem un necilvēkiem. Arī Hosono. Bet to viņš jau bija paredzējis, zinot savas tautas paražas. Viņš tika nosaukts par gļēvuli, drosmīgas nāves vietā izvēloties gļēvu bēgšanu no likteņa. Daudzi laikraksti viņam pat pieprasīja veikt hara-kiri, lai beigtu savu apkaunojošo dzīvi. Arī ģimene viņu pameta.

Hosono mira 1939. gadā, vientulībā un noslēgtībā, neviena neieredzēts, vēloties kaut toreiz nebūtu izglābies.