Mīlestība pret mironi107

Daudzi gan jau tolaik uzskatīja, ka Tanclers arī pirms ierašanās uz darbu slimnīcā nebija īsti garīgi vesels, bet tas kas notika turpinājumā, šokēja pat lielākos viņa dīvainību skeptiķus. Turklāt, neskatoties uz to, ka viņš vienmēr lielījās ar saviem ārsta apbalvojumiem un augsto kvalifikāciju, neviens un nekad tā arī tos nebija redzējis, padarot apšaubāmu to, vai Tancleram vispār bija mediķa izglītība. Tāpat viņš visiem stāstīja, ka viņš redzējis vīzijas, kuras norādīja, ka drīz pie viņa ieradīsies tumšmate, kura kļūs par viņa mūža mīlestību.

Un tā arī notika. Par spīti tam, ka Tanclers jau bija precējies un audzināja divas meitas, viņš ticēja, ka Marija Elena Milagro de Hojosa, kura tika nogādāta slimnīcā 1930. gada aprīlī, tiešām ir viņa īstā mīlestība un sūtība. Elena bija 22 gadus veca un smagi slimoja ar tuberkulozi. Bija skaidri redzams, ka sieviete nav dzīvotāja, bet Tanclers nolēma par katru cenu izglābt viņas dzīvību, saņemot no sievas atļauju pavadīt ar viņu gandrīz visu laiku. Viņš nesa Elenai dāvanas un ziedus, apbrīnoja viņas ķermeni, kurš tobrīd jau bija nelabojamā stāvoklī un bija praktiski bez dzīvības pazīmēm.

Neskatoties uz Tanclera izmisīgajiem mēģinājumiem glābt savas lielās mīlestības dzīvību, Elena jau pēc neilga laika nomira. Lai arī šķietami viss bija beidzies, Tanclers tā nedomāja un negrasījās tik viegli atdot savu mīlestību. Ar Elenas ģimenes atļauju viņš pats izbūvēja pazemes mauzoleju, kurā novietoja sievietes līķi. Gan paša Tanclera, gan Elenas ģimenes saprata, ka Karla mīlestība ir bijusi patiesa un pat nenojauta īstos vīrieša nolūkus neskaitāmajām vizītēm pie Elenas līķa. Patiesībā viņš par katru cenu centās aizkavēt sievietes ķermeņa sadalīšanos, liekot sev noticēt, ka viņa nav mirusi. Viņš caurām naktīm sēdēja un izplūda garās sarunās ar mirušo sievieti. Viņš pat ierīkoja mauzolejā telefonu, lai varētu sazināties ar Elenu, kad nevarēja būt klāt.

Tad pēkšņi viņš sāka visiem stāstīt, ka viņu apciemo Elenas spoks, lūdzot aizvest viņas ķermeni no mauzoleja. Tieši to viņš arī izdarīja veselus divus gadus pēc sievietes nāves. Viņš paņēma līķi un aiznesa uz savām mājām. Turpmāk Tancleram bija kārīgi jānopūlas, lai siltajā istabas gaisā pārāk neizplatītos sadalīties sākušā līķa nepanesamā smaka. Viņš izlietoja neskaitāmas pudelītes ar labākajām smaržām, bet nekas nepalīdzēja un viņa skaistules miesa turpināja pūt viņa acu priekšā. Un tomēr viņš tam nepievērsa uzmanību, turpinot uzvesties līķa klātbūtnē it kā esot kopā ar dzīvu cilvēku. Viņš runājās ar viņu, dziedāja spēlēja dažādus mūzikas instrumentus.

Par spīti viņa centieniem, viss turpināja notikt dabīgā ceļā un ar laiku Tancleram nācās ķerties klāt trakākiem paņēmieniem. Viņš ar klavieru stīgām sasēja kopā miroņa kaulus, lai vismaz skelets turētos kopā.

Jau izkaltušās acis viņš izņēma un aizvietoja ar stikla replikām. Viņa mīļotās acis atkal bija tikpat skaistas kā pirmajā tikšanās reizē.

Katram dabīgajam līķa sadalīšanās solim Tanclers lika pretī savus mākslīgos aizvietotājus, atdalījušos ādu un miesu aizvietojot ar vaska un dažādu citu sajaukumu masu, līdz miesas vietā bija palikusi vien vaska lelle. Tā tas turpinājās veselus 9 gadus, līdz Elenas māsai sāka rasties aizdomas par Tanclera slimajām darbībām. Ieradusies uz vīrieša mājām, viņa ieraudzīja krēslā sēžot šausmīga izskata lelli ietērptu Elenas drēbēs. Kā vēsta aculiecinieku teiktais, viņš pat bija izveidojis sievietei mākslīgos dzimumorgānus.

Pats Tanclers stājās tiesas priekšā, bet tika atzīts par garīgi nelīdzsvarotu un palika nesodīts. Tas gan viņam neliedza uzrakstīt autobiogrāfiju par savu mīlasstāstu, kurā viņš detaļās izklāsta gadus kopā ar Elenu.