Lauku sētas dzīvnieki.9

Sienāzis

Ir apmēram 15000 sienāžu sugu. Vairums no viņiem dzīvo siltajās zemēs. Sienāzi visbiežak var ieraudzīt pļavā. Tu droši vien esi redzējis zaļo sienāzi, kurš lēkā garā zālē. Sienazi no siseņa var atšķirt pēc antenām, kas ir garākas par viņa ķermeni. Viņu var uzskatīt par plēsīgu, jo tas pārtiek galvenokārt no sīkiem kukaiņiem. Sienāzi viegli var atrast, ja dzird viņa dziesmu - sisināšanu. Šīs skaņas sienāzis rada, berzējot vienu pret otru virsspārnus. Sienāžu mātītei vēdera galā ir dējeklis. Tas atgādina šauru caurulīti, pa kuru viņa var iedēt olas zemē vai zāles stiebros. Kāpuri izšķiļas nākamajā gadā. Sākumā viņiem nav spārnu. Triju mēnešu laikā tie vairākas reizes novelkas, līdz kļūst par pieaugušiem sienāžiem.

Krauķis

Tāpat kā visiem vārnveidīgajiem putniem, krauķim ir pilnīgi melns spalvu tērps. Krauķi var pazīt pēc tā, ka viņa kāju augšdaļu sedz spalvas un vecākiem putniem ir balta, neapspalvota spēcīgā knābja pamatne. Krauķi veido lielus, trokšņainus barus. Viņiem ir raksturīgs sauciens "kāā" vai "kov". Krauķis daudz laika pavada laukos, kur rakņājas zemē, lai atrastu augu dzinumus, tārpus, kukaiņus un sīkus grauzējus. Reizēm viņš ēd arī maitu. Krauķis ligzdo kolonijās. No nelieliem zariņiem ligzdu viņš būvē kokā, kurā bieži vien ir arī vairākas citas krauķu ligzdas. Mātīte izdēj 3-5 olas, kuras viena pati perē apmēram 15 dienas. Vēlak tēviņš viņai palīdz barot izšķīlušos mazuļus. Kad mēneša vecumā jaunie putni pamet ligzdu, viņiem knābja pamatne vēl nav balta, tāpēc tos mēdz jaukt ar kraukļiem. Taču, ja abus šos putnus pavēro uz zemes, tad var redzēt, ka krauķis pārvietojas lēcieniem, bet krauklis iet.

Žurka

Žurka ir līdzīga lielai pelei. Viņas ķermenis var būt no 10 līdz 30 cm garš, bet tās astes garums ir apmēram 20 cm. Žurkas, kā līkums, dzīvo cilvēka tuvumā: pagrabos, bēniņos, garāzās, kūtīs un malkas grēdās, taču viņas mīt arī laukos un mežos. Žurkas ir visēdājas - viņas ēd gandrīz visu: putnu mazuļus, olas, sēklas, un pat atkritumus. Lai sagādātu ēdamo, žurkas var sarīkot īstu grautiņu. Tā kā žurkas uzturas arī ļoti netīrās vietās, viņas var būt dažādu slimību pārnēsātājas, tāpēc ar tām jābūt ļoti uzmanīgām. Turklāt gadījumos, kad žurka jūtas apdraudēta, viņa kļūst agresīva un mērķtiecīgi metas virsū savam ienaidniekam, liekot lietā gan nagus, gan zobus. Žurkas ir tikpat auglīgas kā peles - mātītei gadā var būt pat 5 žurkulēnu metieni, un katrā no tiem piedzimst vidēji 9, bet reizēm pat 17 mazuļi.

Pāvs

Pāvu tēvņam aste ir 40 cm gara, bet milzīgās zilās un zaļās spalvas, kuru augums var sasniegt gandrīz 1,5 m un kuras rotā tādas kā acis visās varavīksnes krāsās, ir virsastes pagarinātās segspalvas. Tās kļūdaini mēdz saukt par asti. Kad tēviņš grib pievērst mātītes uzmanību, viņš šīs spalvas izpleš vēdeklī (tas redzams fotoattēlā) un dižojas. Viduslaikos augstmaņi ļoti augstu vērtēja pāva gaļu. Mūsdienās pāvus tur tikai viņu skaistuma dēļ. To pāvu dzimtene, kurus var aplūkot mūsu zoodārzos, ir Indija. Šis putns parasti pārtiek no graudiem un kukaiņiem, taču, ja ir ļoti izsalcis, var ar knabi nosist čūku un to apēst. Riesta laikā pāvu tēviņš pulcina ap krāšņo virsastes segspalvu. Parasti pāvs ligzdu būvē tieši uz zemes. Mātīte taja iedēj 8-20 olas, kuras perē 32 dienas. Izšķīļušos mazuļu mūžs var būt 10-15 gadi. Dzīves laikā viņi pieskandina apkārtni ar skanīgiem "kī-ou".

Mušķērājs

Šo putniņu laikam gan pazīst ikviens. Mušķērājs spalvu tērps ir tikpat neuzkrītošs kā pats putns, kas ir zvirbuļa lielumā. Tu vari viņu ieraudzīt dārzā, mežā, parkā un pat uz elektrības vadiem un stabiem. Mušķērāja nosaukums atspogļo šī putna dabu - viņš pārtiek no kukaiņiem. Kad mušķērājam garām lido muša, taurņš, lapsene vai spāre, viņš zibenīgi metas tai virsū. Savu ligzdu tas vij ēku sienu spraugās, mežvīnu stīgās un reizēm pat mājputnu sprostos, ja tikai spēj tajos iekļūt, kā būvmateriālus izmantojot zāles stiebrus, ķērpjus un dzīvnieku vilnu. Mātītē ligzdā izdēj 2-6 zaļganas olas ar violetiem un brūniem plankumiņiem. Abi vecāki tās perē 2 nedēļas. Izšķīlušos mazuļus viņi baro apmēram 15 dienas.

Bezdelīga

Bezdelīga ir gājputns. Viņas atlidošana vēsta par vasaras tuvošanos. Bezdelīgas svars ir tkai 10-20 g, taču pārlidojumus viņa spēj pārvarēt apmēram 10000 km lielu attālumu. Bezdelīgas kolonijās ligzdo pilsētās, ciemos un pat uz vertikālām klintīm. Ligzdu būvē abi vecāki. Viņi smalku granti un salmu stiebriņus salipina kopā ar māliem un siekalām. Ķīnieši ir ļoti iecienījuši bezdelīgu ligzdas - viņi no tām vāra garšīgu zupu. Mātītē izdēj 3-5 baltas olas, kuras abi vecāki uz pārmaiņam perē 2 nedēļas. Mazuļi 3 nedēļu vecumā pamet ligzdu, bet uzturas kopā ar saviem vecākiem tik ilgi, līdz kļūst patstāvīgi. Bezdelīga lido ļoti virtuozi. Viņa šaudās uz visām, izdarot neiedomājamas virāžas. Tieši lidojumā bezdelīga medī kukaiņus, kas ir viņas galvenā barība.

Zoss

Zoss ir lielisks "sargsuns". Ja tuvojas svešinieks, zosu bars saceļ pamatīgu troksni. Un nepaveicas tam, kuram zosis uzbrūk, jo viņu knābieni ir ļoti sāpīgi. Kad zoss ēd zāli, ar roboto knābi viņa burtiski nocērp pļaviņu. Šajā fototattēlā redzamo balto zosi cilvēks senos laikos pieradināja, lai iegūtu tās olas un gaļu. Agrāk zoss spalvas izmantoja rakstīšanai. Šos mājputnus speciāli nobaro, lai iegūtu to aknas, kuras dažās zemēs ceļ galdā Ziemassvētkos. Zosu mātīti sauc vienkārši par zosi, bet zosu tēviņu - par zostēviņu un zosu mazuļus - par zoslēniem. Viņi izšķiļas no olām ligzdā, kas ir būvēta no zariņiem un augiem un izklāta ar dūnām. Par tiem rūpējas abi vecāki. Zoss mūža ilgums ir apmēram 20 gadi. Savvaļas zosis ir gājputni. 

(Atkarībā no gadalaika pārlido vienas vietas uz citu. Zosu bars lido kāsī, kas izskatās kā burts V).