Latviešu dievi, par kuriem mēs zinām, bet ar kristietības un viendievības uzspiešanu un dažādiem kariem, esam piemirsuši. Atceros no bērnības, ka mazākajās klasēs šo to par latviešu dieviem pastāstīja, bet ne tik daudz lai paliktu atmiņā.
Latviešu dievi17
132
1
Māra ir latviešu dainās un citviet folklorā samērā bieži minēta dievība. Dainu tekstos atrodami norādījumi par to, ka Māras baznīca atradusies ārā, brīvā dabā. Tikai vēlāk vārds \\\\\\\"Baznīca\\\\\\\" sāka apzīmēt kristīgās ticības svētvietu — rituālu kopšanai īpaši celtu ēku. Tāpat kā Dievs ir Pasaules Tēvs, tā Māra - mācītāju uzskatā - ir Pasaules Māte, Dieva mātišķā seja. (Mārai visciešāk der Zemesmātes vārds.) Cilvēka augumu dod, uztur un atkal paņem Māra, jo viņas gādībā ir visa sataustāmā pasaule. Dainās Mārai ir daudz dažādu apzīmējumu, kas saistās ar viņas plašo darbības lauku, piemēram: Pasaules Māte Mira, Zemes Māte, Veļu Māte, Ļaužu Māte, Lopu Māte, Meža Māte, Jūras Māte u.c. Sakarā ar miršanu viņu uzrunā par Veļu Māti, arī par Zemes Māti, tikai retu reizi saucot vārdā — Māra. Māras zīme parasti tiek attēlota kā vienādmalu trijstūris, kāsis, pusloks ar virsotni uz leju. Attēlojot šo zīmi horizontālā plaknē, tās malas raugās uz ZR un ZA, tie ir virzieni, kur Latvijā vasaras Saulgriežos Saule noriet un Jāņu rītā uzlec. Zīmei piemīt dziļi simboliska jēga un pretējs spēks Dieva trijstūrim, tādēļ, tos apvienojot, iegūst līdzsvaru un saskaņu. Abas šīs zīmes uzvelkot vienu pāri otrai, iegūst sešstūru lietuvēna krustu.
Dēkla (zināma arī kā Dēkle, Dēkliņa, Dēklite un Dēkļa) latviešu mitoloģijā ir likteņa dieviete. Tās funkcijas lielā mērā ir tādas pašas kā Kārtai un Laimai. Tā ir sastopama nelielā daudzumā tautasdziesmu, no kurām lielākajā daļā ir minēta kopā ar Laimu un kuras galvenokārt ir pierakstītas tieši Kurzemē.
Reklāma
Dievs rūpējas par labu ražu, ir ētiskās kārtības noteicējs, soda ļaunos. Kopā ar Laimu Dievs ir arī likumdevējs, spēka un gudrības avots (\\\\\\\"Tev, Dieviņ, spēks, varīte,/ Tev gudrais padomiņš.\\\\\\\"). Atsevišķās dainās teikts, ka Dievam nav ne tēva, ne mātes, ne sievas, ne bērnu, taču parasti viņš darbojas kopā ar Laimu (formula \\\\\\\"Nedod Dievs, nedod Laima\\\\\\\"). Dažkārt Laimu aizvieto Māra, Dēkla vai Saule. Dainās attēlotas Dieva un Saules ķildas saistībā ar Dieva dēlu un Saules meitu precībām. Tā kā Dievs valda pār visu pasauli, viņu lūdz ne vien cilvēki, bet arī dzīvnieki un pat nedzīvi priekšmeti. Pasakās un teikās Dievs parasti attēlots sacensībā ar Velnu. Dievs parasti attēlots kā attapīgs, savukārt Velns - vientiesīgs. Vēlākajos laikos (dzimtbūšanas periodā) sacerētajās pasakās velns iegūst pārcilvēcisku spēku (sprauž matos ecēšas) un ir muižkungs vai vagars, savukārt Dievs ir apspiesto un nelaimīgo aizgādnis, kas parādās veca vecīša un ceļavīra izskatā. Tādā izskatā viņš lūdz kādu pakalpojumu un tie, kas pret viņu ir laipni, saņem dāsnu atalgojumu.
Pērkons saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu kalēju), arī par Debesu rūcēju vai graudēju. Pērkons ir vienīgā latviešu dievība, kam ir plaša ģimene (P. māte, P. meitas, P. dēli - 5, 6 vai 9, - un vedekla). Folklorā sastopam arī četrus Pērkonus, vai skaitā neminētus Pērkoniņus, piecus Pērkona brāļus. Pērkona atribūti/ieroči - zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelzs rīkste, bulta vai lode, milna vai ugunīga milna. Tautasdziesmās un buramvārdos sastopamajam Pērkonam ir \\\\\\\"melni zirgi\\\\\\\" vai \\\\\\\"svina ķēve\\\\\\\", savukārt pasakās viņš brauc ar baltiem zirgiem.
Jumis ir druvu dievība latviešu mitoloģijā, ko simbolizē divi kopā saauguši augļi. Tiek uzskatīts, ka šo mitoloģisko būtni vismazāk ietekmējusi kristietība. Ar Jumja labvēlības iegūšanu centās nodrošināt druvu auglību. Kopā saaugušas vārpas ņēma līdzi uz mājām, pakāra klēts galā vai noglabāja apcirknī. Jumi varēja glabāt arī istabā goda vietā, kā arī jaunu meitu pūra dibenā. Ar jumi saistītie priekšstati tautas uztverē attīstījušies dažādos slāņos. Folklorā minēts miežu Jumis, rudzu Jums, linu, riekstu Jumis un citi, un ar katru no tiem saistīti savi ticējumi, savi izpildāmie rituāli. Jumim ir sava grafiskā zīme, kas ir dubultvārpas attēls. Jumja zīmi nereti izmantoja klēts, rijas vai mājas jumta galā- tur tā greznoja māju un nesa svētību tās iedzīvotājiem. Jumja zīmes vienkāršākajai pamatformai latviešu rakstos ir skaisti kuplinājumi, kur zaru savijumi var būt tik sarežģīti, ka pašu zīmi pirmajā acu uzmetienā grūti pazīt.
Reklāma
Laima ir mitīska būtne vai dievība. Viņa ir likteņa lēmēja un kopā ar Dēkla un Māra, attiecīgi lietuviešu giltinė, salīdzinama sengrieķu moirām un romiešu parkām. Paretam sastopamas divas Laimas, biežāk trīs. Iespējams, senlatviešiem bija priekšstats, ka katram cilvēkam ir sava Laima. Laima sajaukta ar cita dievība: lauma, lietuviešu laumė. Latviešu Laimas kults katolicisma ietekmē saplūda ar Dievmātes Marijas kultu - mariānismu. Tās tēlam Livonijā sāka piedēvēt īpašības, kas agrāk bija raksturīgas tieši Laimai. Parasti antropomorfiska dievība. Dainās minēts, ka viņa tek basām kājām, vaļējiem matiem, ar zaļu bērzu vai liepu zaru slotiņu padusē, svētkos tērpjas greznās drēbēs un zelta kurpēs, bet dažkārt tomēr parādās kā balta vai melna vista/ zila vai melna čūska. Laima gādā par jaunavu, apveltīdama to ar skaistumu un gudrību, sargā tās godu. Jaunavas vērsās pie Laimas, lūdzot padomu dzīvesbiedra izvēlē. Kad jaunava izgājusi tautās, Laima stājas mātes-žēlotājas vietā, kā arī nodrošina veiksmīgu dzemdību norisi. Topošā māte, dodamās uz pirti, pie ieejas atstāj ziedojumu Laimai. Laima nosaka arī bērnu skaitu. Laima uzrauga un sekmē sievietes dzimumdzīvi, dievietei liela nozīme arī citās auglības sfērās. Kā sakrālo tiesību dievieti Laimu raksturo viņas likums, lēmums, vēlējums. Laimas epitets ir licējiņa, jo viņas gribas izteikums jau ir cilvēka liktenis. Par grūtu mūžu vainojama Laima viena pati.
Ūsiņš ir seno latviešu dievība, zirgu aizgādnis, bišu, gaismas un pavasara dievs, auglības simbols. Tā ir viena no retajām dievībām, par kuru vēstures avotos gūstamas vairāk vai mazāk patiesas liecības. Ar Ūsiņa dienu sākas vasara, Ūsiņš atnes laukiem zaļu zāli un kokiem zaļas lapas, tādēļ uz Ūsiņiem pirmo reizi puiši dzina zirgus pieguļā. Ūsiņi sakrīt ar Jurģiem 23. aprīlī (pēc Gregora kalendāra Ūsiņi iekrīt 9.maijā), kas ir kristīgās baznīcas uzslāņojums. Ūsiņam ir sava rakstu zīme, kas ir līdzīga diviem ar mugurām pretī saliktiem E burtiem. Šī zīme visbiežāk ir sastopama cimdu rakstos. Pastāvēja ticējums, ka šādi cimdi dod valkātājam veiksmi ceļā, un šādus cimdus sauc par atslēgaiņiem. Svarīgākais Ūsiņa dienas simbols ir kumeļš, ko var tulkot dažādi. Tas ir gan Dieva spēks, gan cilvēka enerģija, gan falliskais simbols, jo seksuālais spēks ir vienlīdzīgs ar radošo enerģiju. Dzeltens kumeļš simbolizē saules enerģiju. Ar Ūsiņu tiek saistīts arī kāds cits tēls - zelta zalktis, kas savukārt kā čūska ir enerģētiskās plūsmas simbols.
Lietuvēns ir zemākās mitoloģijas būtne latviešu folklorā, kas naktīs moka lopus un cilvēkus. Ģenētiski visbiežāk sasitīts ar priekšlaicīgā vai vardarbīgā nāvē mirušajiem, īpaši bērniem, kas nomiruši nekristīti. Tādējādi lietuvēns visbiežāk priekšstatīts maza bērna izskatā. Par lietuvēnu var kļūt arī nelaimīgā nāvē mirušo cilvēku dvēseles vai ļaunu cilvēku, burvju un raganu dvēseles, kuras pēc nāves dara visu ļauno, ko dzīves laikā cilvēks gribējis darīt vai darījis. Lietuvēnu iedomājas kā mazu puiku ar rūtainām biksēm, kā piemīlīgu puiku, arī kā sarkanu vīriņu, pliku cilvēku, baltu vīrieti vai sievieti, ļaunu un bezveidīgu garu. Folkloras tekstos teikts, ka no lietuvēna īpaši jāsargā tikko dzimuši, nekristīti bērni. Šādi bērni jāsargā ne tikai no lietuvēna, bet arī no citiem nelabvēlīgiem gariem, jo nekristīts bērns ir neaizsargāts pret ļaunumu. Tāpat kā raganas un citas ļaunas būtnes, lietuvēns naktīs jādelē lopus, nodzenot tos līdz bezspēkam. Minētie aizsarglīdzekļi pret lietuvēnu ir visai dažādi. Visbiežāk minētai un iedarbīgākais līdzeklis ir tā sauktais lietuvēna krusts - piecstaru zvaigzne. Uzvelkot šo zvaigzni uz ēkas durvīm, lietuvēns tur netiek iekšā. Pret lietuvēna kaitniecību var līdzēt arī pīlādzis, kas ir plaši pazīstams latviešu tautas tradīcijās kā līdzeklis pret raganām un burvjiem. Piemēram, Jāņu naktī pīlādži jāsprauž pie ēkām, lai ļaunie gari tur netiktu iekšā. Tā arī šajā gadījumā. Ticējumos minēts, ka lietuvēns jāper ar pīlādža nūju, taču ir arī nedaudz sarežģītāki paņēmieni, kuros tiek izmantots pīlādzis: Ticējumos minēts arī tāds interesants aizsargāšanās veids kā krusta pārmešana ar mēli. No nekristīta bērna dvēseles, kas pārvērtusies par lietuvēnu, var tikt vaļā, bērnu nokristot un viņa kaulus aprokot. Nekristīta, miruša bērna dvēseles krustīšana ir vispārizplatīts paņēmiens ne tikai latviešu, bet arī krievu tradīcijās. Vietā, kur bērna gars spokojas vai arī tad, kad tas kā lietuvēns moka lopus vai cilvēkus, jāsaka: “Es tevi kristīju par ... (jānosauc kāds vārds)!” Un tikai pēc šī rituāla bērna gars atgūst mieru un dzīvos vairs netraucē. Vieni no populārākajiem lietuvēna aizgaiņāšanas paņēmieniem, neapšaubāmi ir lūgšanu skaitīšana un pārkrustīšanās.
Reklāma
Velns, saukts arī par Jodu un Jupi ir latviešu dievība, kas pārvalda tumšo un ļauno. Velns ir pazemes un veļu valdnieks latviešu mitoloģijā, uz to norāda pats vārds \\\\"Velns\\\\", kas cēlies no vārda \\\\"velis\\\\". Senā Velna mitekļus vēl šobaltdien palīdz atrast vietu nosaukumi — Velna ala, Velnezers. Elles jēdziens ienāk tikai ar kristietību. Tad arī Velns kļūst par visa ļaunuma iemiesojumu, bet latviešu folklorā viņš ir lētticīgs, vientiesīgs, viegli uzvarams ne tikai Dievam, bet arī cilvēkiem. Velns simbolizē materiālo dzīvi, Dievs — garīgo dzīvi, gudrību un radošās spējas. Velns vienmēr cenšas apmānīt cilvēkus un tas viņam neizdodas, un tas vienmēr paliek muļķa lomā. Velns dara visu, ko viņam liek un viņš ir gatavs maksāt ar naudu. Velns ir līdzīgs cilvēkam un dzīvniekam. Velnam ir tikai daļa no cilvēka, tam ir cilvēka augums un pārējā līdzība ir ar dzīvniekiem. Tam ir govs aste, āža kājas un ragi. Latviešu teikās minēts arī tas, ka velns piedalijies gan zemes radīšanā, gan cilvēka veidošanā.
Velniete - titulbilde
